Dzīve pēc Maxima traģēdijas29

ir pagājuši jau daži mēneši kopš mammas nāves..bet tukšums sirdīs nepāries, nekad.. dažas dienas es pieceļos un domāju ka varbūt tas ir tikai ļauns sapnis? nu ziniet tāds, no kura mēs pamostamies kiegdami? bet manā gadijumā tas nav sapnis- tā ir realitāte ar kuru es cenšos samierināties un turpināt dzīvot ierasto dzīvi, kāda man bija, bet es zinu nekad vairs nedabūšu savu normālo dzīvi atpakaļ.. cilvēki man saka kad esmu stipra, jo diezgan ātri tiku tam pāri bet patiesību sakot esmu ļoti laba aktrise..tāpat kā mans vecākais brālis, kurš nu mūs ir pametis un aizbraucis studēt uz Angliju ja būtu tik pat liela noteikti darītu to pašu aizbēgtu kaut kur tālu prom no visa notikušā bet no problēmām un bailēm tu nekad neizbēgsi kādu dienu tev nāksies stāties tām priekšā un tad tev būs jābūt ļoti stipram! mans brālis izrādijās vājš, ja jau aizbēga no visa notiekošā bet es viņu nenosodu viņš domāja ka tā būs labāk..patiesību sakot man nav ne māzākās nojausmas kā viņam tur iet jo neesmu ar viņu runājusi jau kādu mēnesi viņš vienkārši neatbild uz telefona zvaniem vai ko citu.. man ir bailes pazaudēt arī viņu.. pašas pirmās dienas bija tās grūtākās jo mūsos mita cerība ja nu tas viss bija ļauns joks ja nu tas ir tikai kāds ļauns murgs brālis stundām ilgi sēdēja pie durvīm un gaidīja mammu pārnākam ar laiku kļuva sliktāk un mēs viņu aizvedām ārstēties, tētis vairākas dienas pēc traģēdijas sēdēja ieslēdzies darbistabā un nenāca ārā atceros tās divas nedēļas pēc traģēdijas bija višausmīgākās manā dzīvē.. par mani rūpējās vecmāmiņa (mammas mamma) ļoti spilgti atceros viņas acis vienmēr bija iegrimušas un neizgulētas kā jau mums visiem mēs neviens nespējām pagulēt es pārsvarā tikai gulēju gultā un raudāju man nebija spēka pakustēties tikai nekustīgi gulēt un skatīties vienā punktā, nevienam nebija spēka pat tētim kurš vienmēr bijis stiprs tajā visā noskatīties bija sāpīgi likās ka nekad neviens no mūsu ģimenes nespēs priecāties tādā kā skumju virpulī tikām ierauti.. dienas parasti pavadīju guļot zem segas lai gaisma netiktu klāt naktis vienkārši pavadīju sēžot uz palodzes un skaitīju zvaigznes domājot par mammu bet jo vairāk domāju par mammu jo vairāk man sāpēja...varbūt ja sanāca laiks šad un tad ko uzēdu bet arī tikai tad ja man kāds par to atgādināja..to pirmo nedēļu vispār neizlīdu no gultas ļoti labi atceros kad gultā ar tām pašām drēbēm ar kurām sagaidīju visdrausmīgākās ziņas pasaulē...nākamajā nedēļā manu brāli aizveda ārstēties es ilgi omei jautāju uz kurieni bet viņa man neteica vispār neviens man neko neteica es būtībā klīdu pa māju kā tāds rēgs.. kad brāli atveda atpakaļ viņš bija pavisam cits cilvēks ja agrāk brālis uzjautrinājās par katru sīkumu tad tagad gluži pretēji viņs bija noslēdzies sevī drūms un nerunīgs un sāpju pārņemts..manuprāt divu dienu laikā brālis sakravāja visas savas mantas un aizbrauca uz angliju, atstādams tikai zīmīti atvadīties būtu bijis pārāk grūti, man ies labi es jums to apsolu gan jau kādu dienu atgriezīšos..cerams viņš nemeloja jo es viņu gaidu vēl joprojām dažreiz kad jūtos pavisam slikti es ierāpjos brāļa gultā un aizmiegu tā vēl ar vien ir pilna ar viņa smaržām.. kādu dienu notika brīnums tētis likās bija atgriezies dzīvē viņš bija pamodies skaisti saposies un smaidīdams ienāca pie manis istabā un piedāvāja aizbraukt pabrokastot es biju šokā jo vairāk kā mēnesi es no viņa nebiju dzirdējusi ne vārda bet tagad viņš ienāk manā istabā itkā nekas nebūtu noticis itkā būtu parasta sestdiena un mēs dotos parastās ģimenes brokastīs nu ja tās vispār varēja nosaukt par ģimenes brokastīm es tētis un omīte.. tā laikam bija pirmā diena kopš traģēdijas kad atļāvos tā pa īstam pasmaidīt.. mēs visu dienu pavadijām trijatā gājām uz kino un restorānu pēc tam pirmo reizi mēneša laikā iebraucām lielveikalā atceros man bija šausmīgi bail bet tētis vienkārši smaidīdams stūma ratiņus uz priekšu likdams iekšā visu ko vien redzēja jātzīmē tajā dienā mēs arī pirmo reizi mēneša laikā ēdām ģimenes vakariņas kuras mēs ar tēti pagatavojām.. parasti mamma bija tā kas mūs pabaroja.. es nezinu vai tētis tēlo bet liekas ka viņš tam ir ticis pāri viņš turpina dzīvot tālāk neskatoties un milzīgo zaudējumu es gribētu mācīties no viņa... es zinu ka dzīve ir dzīve un mēs nekad nevaram paredzēt kas ar mums notiks nākamajā dienā tāpēc es cenšos katru dienu nodzīvot kā pēdējo mana mamma noteikti būtu darījusi to pašu..