local-stats-pixel

Jazz2

 20  0

Džeza galvenās sastāvdaļas ir: militāro un deju orķestru mūzika, blūzs, regtaims un gospeļu dziedāšanas tradīcijas. 2. Vārds jazz Amerikā 20. gs. 20. gados bieži tika saistīts ar seksuālām orģijām. 3. Standarta Ņūorleānas džeza ansamblis bija šāds: trompete vai kornete – spēlēja melodiju; klarnete – veidoja melodijas kontrapunktu, bija kustība virzītājspēks; trombons – veica harmonisko funkciju; bandžo, tuba un bungas veidoja ritma grupu 4. Ņūorleānas diksilenda ievērojamākie mūziķi bija L. Ārmstrongs, S. Bešē, Original Dixieland Jass Band. 5. Atšķirībā no Ņūorleānas diksilenda, Čikāgas stilā ļoti lielu lomu spēlēja tieši solo improvizācijas. 6. Čikāgas diksilenda ievērojamākiem mākslinieki bija Bikss Beiderbeke, Džo Kings Olivers, New Orleans Rhythm Kings. .

Mūsdienu pasaulē ļoti lielu vietu ieņem mūzika. Savukārt, to veido dažnedažādi stili un to sajaukumi, kuru nosaukumus mēs ne vienmēr varam nosaukt, bet tikai apjaušam to eksistenci. Viens no tiem ir džezs.
Šī mūzika ir unikāla ar to, ka, lai to spēlētu, mūziķim ir jābūt ļoti virtuozam un perfekti, un nekļūdīgi jāpārvalda savs instruments, jāieliek kārtīga „porcija” emociju savā daiļradē un jāprot darboties gan kā solistam, gan kā pavadošajam instrumentam.

Džezs, manā skatījumā, ir ievērojams ar to, ka Latvijā šis mūzikas stils vēl joprojām ir dzimšanas stadijā un Padomju Savienības propaganda ir dziļi vēl vidējās paaudzes domāšanā, tādējādi sabojājot arī mūsdienu jauniešu uzskatus, ka džezs ir tikai bāru, klubiņu mūzika un nekas tāds, kas būtu ievērības cienīgs.

Šīs mūzikas attīstības pirmsākumiem nevar izsekot ar ierakstu palīdzību, kā tas ir iespējams ar rokenrola vēsturi, jo pirmais džeza ieraksts ir tapis tikai (jau) 1917. gadā, bet pats mūzikas virziens jau ir sācis veidoties pirms šī notikuma. Par tā pirmsākumiem informācija ir iegūstama galvenokārt no etnomuzikologu vēlāku ekspedīciju ierakstiem, antropologiem, vēsturnieku aprakstiem.

Nozīmīgas šajā ziņā ir Džona un Alana Lomaksu 30. gadu ekspedīcijas, kas, kaut arī ļoti sliktas kvalitātes ierakstos, tomēr ir viens no nozīmīgākajiem materiāliem par laiku, kurā formējās vēlākās džezā izmantotās struktūras. (Garūta 1)
Mūsdienīgā vārda jazz rakstība nostiprinājusies pagājušā gadsimta 20. gados. Līdz tam paralēli lietoti vairāki citi varianti – chas, jasm, gaism, jas, jass, jaz. Termina jazz izcelsme ir neskaidra un tas tiek saistīts ar vairākiem ticamiem un mazāk ticamiem variantiem, kā, piemēram,: jaser (franču val.) – plāpāt, runāt ātrrunā; chase (angļu val.) – dzīties pakaļ; jazib (arābu val.) – kārdinātājs; jass kā afrikāņu vara šķīvju skaņas imitācija; jaiza Āfrikā nozīmē noteikta veida bungu skanējumu.

Ir pieņemts, ka vārds „džezs” tika lietots jau 19. gs. vidū kā eksaltēts melnādaino izsauciens. 19. gs. 80. gados Ņūorleānas kreoli to lietoja ar nozīmi „paātrināt”, apzīmējot ātru sinkopēšanu mūzikā. Presē šo vārdu saistībā ar mūziku (pirms tam, tas bija beisbola termins) var pirmoreiz var atrast 1913. gadā Sanfrancisko avīzē „San Francisco Bulletin”, divus gadus vēlāk šis vārds jau atrodams Tom Brown’s Dixieland Jass Band nosaukumā, bet vēl pēc diviem gadiem tas parādās uz Original Dixieland Jass Band slavenās plates Livery Stable Blues vāka.

Šis vārds – jazz – Amerikā 20. gs. 20. gados bieži tika saistīts ar seksuālām orģijām, bet tā otrs rakstības veids jass (lietots rupjā veidā) tika lietots kā slenga vārds, attiecinot to uz seksuāliem sakariem. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pirmie džeza mūziķi darbu atrada Ņūorleānas apgabalā, ko dēvēja par Storivillu . Šeit jaunie mūziķi guva iespēju strādāt, izklaidējot publiku, gan klubos, gan bordeļos un daudzi iebraucēji pilsētā un vienkārši tās apmeklētāji tieši Storivillā iepazinās ar džezu un tā izpildītājiem. Taču tieši mūsdienu jazz rakstība ir nostiprinājusies 20. gs. 20. gados Ņujorkā, jo daudzi gados jauni cilvēki mēdza kasīt nost no plakātiem, kuros bija uzrakstīts „Jass band”, burtu J, kas, savukārt, pārvērta šo grupas nosaukumu par „ass band”, kas nozīmē nevis džeza grupa, bet sēžamvietas grupa.

1917. gadā iznākusī Original Dixieland Jass Band skaņu plate bija pirmais medijs, no kā visa Amerika uzzināja par džezu, un topošajiem mūziķiem bez tās vēl atlika vien nedaudzas gadsimta sākumā izdotās blūza partitūras.

Džeza galvenās sastāvdaļas ir: militāro un deju orķestru mūzika, blūzs, regtaims un gospeļu dziedāšanas tradīcijas.

Par džeza dzimteni uzskatītās Ņūorleānas (Jaunorleānas) ielas pēc Pilsoņu kara bija pārpildītas ar melnādaino pūtēju orķestriem, jo tad bija iespējams melnajā tirgū par ļoti zemām cenām iegādāties militāro orķestru instrumentus. Šie orķestri bija amatieru klases un spēlēja pēc dzirdes, jo melnādainajiem nebija iespējas iegūt labu un kvalitatīvu izglītību. Taču ar 19. gs. beigām (sākot ar 1894. gadu ), kad melnādaino orķestriem bija spiesti pievienoties kreoli , kvalitātes līmes krasi cēlās. Atšķirībā no melnādainajiem, kas galvenokārt spēlēja pēc dzirdes, kreoli spēja lasīt notis. Tas, savukārt, radīja iespēju paplašināt šo ansambļu repertuāru ar dažādām uvertīrām, valšiem, balādēm, darba dziesmām, regtaimiem un jebko citu, kas tajā laikā bija modē un pieprasīts. Tas bija pavērsiens visā melnādaino mūzika, kas ietekmēja kultūras dzīvi turpmākajās desmitgadēs.

Dienvidu štatos lielāku un mazāku pūtēju orķestru vai ansambļu klātbūtne bērēs, reklāmas kampaņās, kāzās vai vienkārši deju sarīkojumos bija neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Muzicēšana bēru procesijā un deju vakaros bija ļoti saistīta, jo bieži vien tas izskatījās aptuveni šādi: dodoties uz kapsētu spēlēja tradicionālo sēru maršu, bet, savukārt, pēc bēru ceremonijas orķestris maršēja pāris kvartālus pa ielu vienīgi nesteidzīgas bungu pulsācijas pavadījumā. Pamazām orķestra mūzika kļuva diezgan džezveidīgā un dzīvīgā maršā, kas nereti, klausītāju aplausu pavadījumā, iegriezās tuvējā deju zālē, kur spēlēja balli.

Otrs mūzikas stils, kurš radās 19. gs. otrajā pusē un kuru apvienojot ar pārējiem – radies džezs, ir blūzs. Šī mūzikas stila pamatā ir melnādaino darba dziesma.
Pēc verdzības atcelšanas šīs dziesmas zaudēja savu jēgu, bet pateicoties tā laika – 19. gs. beigu – blūzmeņiem, kas galvenokārt bija tikai ielu muzikanti – ģitāristi, vienkārši darba meklētāji, šīs dziesmas ieguva pavisam citu skanējumu un jēgu, un tika saglabātas līdz pat 20. gadsimtam. Spilgts blūza mantojuma pārstāvis ir dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors Lidbelijs. Viņš bija slavens ne tikai ar savām pastrādātajām slepkavībām, par kurām izcieta mūža ieslodzījumu cietumā, bet arī ar savu bezgala plašo dziesmu repertuāru, kuru bija apguvis klejodams.

Kā jau tika minēts iepriekš, pirmie blūzmeņi bija klaiņojoši ģitāristi un arī dziedātāji un viņi pārstāvēja, t.s., lauku blūzu, bet savukārt tie mūziķi, kas ar blūzu nodarbojās jau 20. gadsimta sākumā, jau spēlēja augstāka līmeņa blūzu – klasisko jeb pilsētas. Šeit minami tādi cilvēki kā Roberts Džonsons, Big Bils Brunzijs. Kad džezs jau bija kaut cik nostabilizējies un ieņēmis zināmi vietu mūzikā, daudzi blūza dziedātāji dziedāja džeza grupās (piemēram, Besija Smita). Nemazāk svarīgs fakts ir tas, ka kā vieni, tā otri – lauku blūza un klasiskā blūza – pārstāvji bija 20. gs. 20. gados ierakstījuši dziesmas, bet nošu pieraksti blūza dziesmām jau bija izveidoti gadsimtu mijā.

Liela daļa blūza lirikas ir saistītas ar melnādaino vergu mantojumu, un tā emocionālās tēmas ir saistītas ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma melnādaino brīvlaisto cilvēku dzīves realitāti: nabadzība, rasisms, izsalkums, bezdarbs un mīlestība, kura parasti bija atraidīta. Funkcionālajā ziņā blūzs, atšķirībā no darba dziesmām, ir absolūti nepraktisks, emocionāls.

Pati lielākā problēma ar blūzu ir tā, ka angļu valodā tas nozīmē divas dažādas lietas, proti, tas var būt gan cilvēka emocionālais stāvoklis (melanholija, grūtsirdība), gan mūzikas veids, ar kuru tiek izteikts šīs sajūtas. Tādēļ ļoti bieži var gadīties, ka cilvēki vienkārši pārprot teikto.

Gospeļmūzika ir afroamerkāņu evaņģēliska rakstura dziedājumi, spiričuela paveids, kurš ir radies 19. gs. beigās. Prasti tās ir monofoniskas vai arī a capella .
Līdz 19. gs. sākumam oficiālā baznīca, balstoties uz nepārliecinošiem un pat smieklīgiem argumentiem, samierinoši izturējās pret verdzību. Kā arguments tika minēts tas, ka neviens kristietis nedrīkst paverdzināt otru cilvēku, bet mežoņu paverdzināšana ir pieļaujama. Taču metodistu baznīca iestājās pret šo argumentu. Šī baznīca 100 gadu garumā nodarbojās ar misionārismu, cenšoties evaņģilizēt melnādainos cilvēkus. Līdz ar šiem mēģinājumiem pievērst vergus kristietībai, šie misionāri un visa baznīca kopumā piedzīvoja pašu dziesmu grāmatu afrikanizāciju. 19. gs. beigās, nošķiroties no spiričueliem, plantāciju melodijām un balto baznīcas himnām, pamazām izkristalizējās mūzikas žanrs, ko sauc par gospeļmūziku. Šī mūzika savu popularitāti ieguva pateicoties tam, ka Vasarsvētku draudzes darbojās kā spēcīga kustība, kuru dievkalpojumos bija raksturīga runāšana mēlēs , skaļi izsaucieni, kas atgādina kliegšanu, vīziju redzēšana un attiecīgi arī ļoti emocionāla mūzika, kurā bija ļoti daudz improvizācijas elementu.

Gospeļmūzikai ir ļoti raksturīgs afroamerikāniskais temperaments, īpatnējs ritms un dialogs. Šis dialogs (call – response ) nāk no afrikāņu darba dziesmām, kas savā sākotnējā formā ir rituāls, kurā vienas personas izsaucienam atbild grupa. Gospeļos tas izpaužas tā, ka grupas līderis sasaucas ar kori vai pārējiem grupas dalībniekiem, vai garīdznieks – ar draudzi. Mūsdienu džezā šis princips darbojas kā solista sasaukšanās ar pārējo grupu vai instrumentu, vai divu solistu saruna.

Gospeļmūzika atstājusi iespaidu uz džezu gan ar konkrētiem izteiksmes līdzekļiem, gan arī kā muzikālā un garīgā pieredze neskaitāmu džezmeņu dzīvēs. Tāpat bieži tiek vilktas asociatīvas paralēles starp džeza koncerta atmosfēru un dievkalpojumu. Gospeļu ietekmi uz džeza attīstību pasvītro kādu populāru vienpusīgu skatījumu uz džeza vēsturi. Agrīnā džeza saistība ar Luiziānas bordeļiem un Čikāgas saloniem ir tikai viena daļa, jo džezs ir bijis saistīts gan ar grēcīgo, gan – garīgo.

Tā saknes stiepjas gan sakrālajā pasaulē, gan profānajā. Pats ķecerīgākais ir tas, ka šo abu aspektu saplūšana ir neizskaidrojama. Kā piemēru var minēt Čarlza Mingusa albūmu Blues and Roots, kuru noklausoties pirmās asociācijas ir saistītas ar pagānu rituāliem, bet izlasot paša autora komentārus un skaņdarbu nosaukumus kļūst skaidrs, ka šo kompozīciju rašanos ir inspirējis kāds harizmātiskas draudzes dievkalpojums. Un šī saistība džezam ar kristīgo pasauli (īpaši ar pielūgšanas, dzimšanas, laulību vai nāves rituāliem) ir tik ļoti saaugusi, ka ir neatņemama tā sastāvdaļa vēl mūsdienās.

« 1  2  3 »
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

kā teikt, labāk klausios, nekā lasu

 1  0 atbildēt

👍

 0  0 atbildēt