Mūsdienu mūzikas pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mūzikas stiliem un to sajaukumiem. Viens no, manuprāt, visskaistākajiem un sarežģītākajiem ir džezs.
Tā attīstība sakņojas jau 19.gs. vidū, kad no Āfrikas ievestie vergi dziedāja sev saprotamā valodā dažādas melodijas (gospeļi), piesitot klāt plaukstas, kurpes, darbarīkus (blūzs); vēlāk, apvienojot ar ielas orķestru un bāru pianistu spēlēšanas stilu, izveidojās mūsdienu džeza priekštecis Ņūorleānas diksilends.
Balstoties uz izmantoto literatūru, varu droši apgalvot, ka džezs ir tik pat sarežģīts mūzikas stils, cik spraiga un notikumiem bagāta ir tā attīstības vēsture.
Lai spēlētu kādu no džeza stiliem (diksilends, klasiskas džezs, svings u.c.), ir perfekti jāpārvalda savs instruments, jāprot improvizēt – pati, manuprāt, skaistākā džeza iezīme – gan spēlējot solo, gan grupā (bigbends).
Apkopojot informāciju, esmu sapratis, ka džezs ir viens no bagātākajiem mūzikas stiliem, kas ir šobrīd pasaulē. Tā mūzikai nav robežu, ko savukārt nevar teikt par roku vai njūmetālu, vai kādu citu mūsdienu jauniešiem tik ļoti tīkamo stilu.
Džezs, ar savu brīvību spēlēšanā, mūziķu nodošanos sev tik ļoti tīkamajām melodijām, cilvēkam sniedz relaksāciju, spēju domāt un pat pavairo spēju koncentrēties un domāt, ko nespēj smaga stila mūzika.
20. gs. 20. – 30. gados džezs paspēja iekarot ļoti daudzu cilvēku sirdis un pat ASV radio topu virsotnes, nomainīja deju zāļu orķestrus, spēji izplatījās pa visu valsti un, par spīti pasaules ekonomikas krīzei, neapklusa, bet tieši otrādi – izveidojās jauna ēra džeza vēsturē (svings), ko veicināja amerikāņu apsēstība ar dejošanu.
Jazz2
20
0