Labdien visi spocÄni. Å ai reizei bÅ«s baigi gara 
lasamviela. Cerams, ka tas tev dusmas 
nedos. Sirsnīgu visiem Ŕo dienu. 
š Vecie joki vienmÄr esot lieliski: Liels garstÄsts - CÅ«kas pastÄsts š š6
1
24
0
AttÄls no: images.pexels.com
CÅ«kas pastÄsts. 
Reiz sen senos laikos dzÄ«voja kÄda Ä£imene, tÄ
saucamÄ krÅ«kļu Ä£imene. Ä¢imenÄ dzÄ«voja tÄvs-Bobis, mÄte-Dosja, vectÄvs-Bils,
vecmÄte-Klimpa, kÄ arÄ« mazie Džonis , Konis un LienÄ«te. ViÅi dzÄ«voja laukos,
piecu kilometru rÄdiusÄ nebija neviena mÄja, izÅemot viÅu paÅ”u. Protams, kÄ jau
katrai lauÄ·u Ä£imenei , viÅiem bija sava saimniecÄ«ba un arÄ« lopiÅi, zirgi,
govis, cÅ«kas, protams, vÄl daži nosprÄguÅ”i lopiÅi, bet viÅiem galvenÄs bija
cÅ«kas. Å Ä« Ä£imene dievinÄja gaļu, viÅi to taisÄ«ja visÄdos veidos. Nebija neviena
Ädienreize, kad viÅi neÄstu gaļu. ResnÄ mÄte Dosja, kura nudien izskatÄ«jÄs pÄc
cÅ«kas, katru dienu Äda pa 20 karbonÄdÄm, kÄ minimums. Kad Dosja aizbrauc uz
pilsÄtu ļaudis bieži skatoties uz viÅu sacÄ«ja: āKa ar tÄdÄm ciskÄm viÅa varÄtu
kalnus gÄztā. TÄvs Bobis jau ar nebija labÄks, viÅÅ” bija invalÄ«ds, sarunvalodÄ
tÄ saucamais kroplis. Reiz strÄdÄjot gaterÄ«, zÄÄ£Äjot dÄļus iemiga, tÄ rezultÄtÄ
palika bez savas labÄs rokas, labi, ka viÅÅ” vismaz kreilis bija. Protams,
gatera priekÅ”nieks vainu neuzÅÄmÄs, viÅÅ” mentiem teica, ka viÅÅ” jau bez rokas
atnÄca uz darbu, tie arÄ« noticÄja. TÄ nu Bobis palika bez darba, labi, ka
invalÄ«du pensiju vismaz saÅem. Džonis un Konis bija 7 gadÄ«gi dvÄ«ÅubrÄļi, viÅi
bija Ä«sti palaidnieki un nekad nesÄdÄja mierÄ, vienÄ«gi tad, ja Dosja atnÄca ar
veco labo siksnas tanti vai bÄrziÅa onkuli. Bet mazÄ LienÄ«te bija kÄ maza
princesÄ«te, tik trausla un skaista, citi saka, ka viÅa ir lÄ«dzÄ«ga mÄtei, bet
paskatoties uz mÄti drÄ«zÄk viÅa ir atrasta bieÅ”u laukÄ. VectÄvs ir vecs izbijis
kareivis, kurÅ” ievainojumu rezultÄtÄ sÄž ratiÅkrÄslÄ un ikdienÄ klausÄs 50
cent, viÅÅ” pat centÄs repot lÄ«dz un plÄtÄ«jÄs ar rokÄm kÄ Ä«sts reperis. Vienu
diena tÄ plÄtoties Klimpa domÄja, ka Å”im trieka, bet izrÄdÄs Å”is te repo.
VectÄvs Bils bija Ä«sts jokupÄteris, kurÅ” diemžÄl jokot galÄ«gi nemÄk, nu galÄ«gi,
bet visi aiz cieÅas pret veco opi to nekad nesaka. VecÄmÄte ir Ä«sts darba
rÅ«Ä·is, viÅa vienmÄr ir rosÄ«ga un jautra, nekad neatteiks, kÄ jau jaunÄ«bÄ
izbijusi prostitÅ«ta, viÅai pat uz muguras ir tetovÄjums āciemata maukaā, to
viÅai uztetovÄja kÄds mÄcÄ«tÄjs, pÄc vienas nakts ar viÅu, tomÄr mÄcÄ«tÄji ar
grÄko.
TuvojÄs svÄtku diena, jo vecmÄtei paliks apaļi 90 gadi. Ciemos atbrauks tante- Kluce ar savu vÄ«ru
āPinkÄnu. TÄvs teica mÄtei, ka vajadzÄtu par godu jubilejai nokaut visbrakanÄko
cÅ«ku, kas viÅiem ir. TÄ nu tÄvs Bobis paÅÄma kreisajÄ rokÄ rungu a labajÄ neko,
jo tÄs viÅam nebija. TÄvs ejot pa durvÄ«m pasauca lÄ«dz Džoni un Koni, jo gribÄja
iemÄcÄ«t, kÄ cÅ«ku jÄkauj. Mazie rezgaļi piekrita, jo viÅiem tas likÄs cool. TÄ
nu viÅi iegÄja kÅ«tÄ«, kur mitinÄjÄs cÅ«kas, Ŕīs cÅ«kas bija savÄdÄkas nekÄ citas
cÅ«kas, jo viÅas bija ļoti draudzÄ«gas viena pret otru. ViÅi palÅ«kojas uz cÅ«kÄm,
izskatÄ«jÄs, ka tÄs sazinÄtos savÄ starpÄ. TÄ tÄvs paÅÄma visvecÄko un
visbrakanÄko cÅ«ku kÅ«tÄ« un aizvilka uz kautuvi. ParÄjÄs cÅ«ka pieleca uz
pakaļkÄjÄm un truli lupÄ«ja pa kÅ«ts logu uz kautuves pusi. TÄvs iedeva Džonim
rungu, bet Konis uzreiz iebilda āKÄpÄc vienmÄr Džonim pirmajam visu ļauj
darÄ«t?ā, tÄvs atcirta :āTÄpÄc, ka tu sit kÄ meiteneā Konis apklusa un Džonis
bija gatavs bliezt pa bieti. Džonis jau bija redzÄjis, kÄ tÄvs sit pa pieri,
tÄpÄc Džonis atvÄzÄjÄs un no visa spÄka pisa cÅ«kai pa pieri. Bank, bank
atskanÄja, kad nÅ«ja salÅ«za. TÄvs bija izbrÄ«nÄ«ts, ka cÅ«kai tik stipra piere. Nu
tÄ viÅÅ” Džonim teica :āPa ej malÄ, paskaties kÄ to dara meistarsā. TÄ tÄvs
paÅÄma jaunu rungu un triÄ«s reizes iesita pa pieri, pie treÅ”Äs reizes atkal
runga salÅ«za. TÄvs nodomÄja: āNu velns, Å”ai laikam piere cieta kÄ akmens. Tad
tÄvs teica Džonim un Konim: āPaskatÄ«simies vai viÅa izturÄs, ja iebliezÄ«Å”u ar
cirviā un viegli pasmaidÄ«ja it kÄ bÅ«tu piedirsis bikses. Bobis paÅÄma cirvi,
kas bija ļoti ass, tad nostÄjÄs pretÄ« cÅ«kai, kas uz viÅu skatÄ«jÄs naida pilnÄm
acÄ«m atvÄzÄjÄs un mauca. Banka cirvis netrÄpÄ«ja galvÄ, tikai noŔķÄla kreiso
ausi, kÄ nekÄ tÄvs cirta ar vienu roku un redze laikam ar nebija tÄ ideÄlÄkÄ.
CÅ«ka neizdvesa ne skaÅu, tÄvam pat likÄs, ka viÅai nesÄp kÄ tÄdam kiborgam.
TÄvs fiksi atkÄrtoja sitienu un pirms cirvis skÄra cÅ«kas galvu, viÅa paspÄja
izdvest: āTu mirsiā. Asinis paŔķīda Džonim un Konim sejÄ, bet Å”ie abiem smaids
bija lÄ«dz ausÄ«m. Bobis bija nedaudz apstulbis, jo viÅam likÄs, ka viÅÅ”
dzirdÄja, ka cÅ«ka runÄ, bet viÅÅ” nezinÄja, kam ticÄt, jo pirms tam bija dzÄris
90% spirtu. TÄ tÄvs palika kautuvÄ un sÄka dÄ«rÄt cÅ«ku, kamÄr Džonis un Konis
spÄlÄjÄs ar cÅ«kas zarnu, viÅi katrs turÄja rokÄ cÅ«kas zarnu to vicinÄdami
dziedÄja: ātraļi vaļiā. Bet pÄrÄjÄs cÅ«kas, kas skatÄ«jÄs pa kÅ«ts logu, pÄkÅ”Åi
sanÄca kopÄ un sÄka runÄt, viÅas runÄja skaidrÄ cilvÄku valodÄ. NÄkamÄ vecÄkÄ
cÅ«ka aiz tÄs cÅ«kas, ko nokÄva, uzÅÄmÄs lÄ«deres pozÄ«ciju un visÄm sacÄ«ja āMÄsas
un brÄļi un pÄrÄjie neizdevuÅ”ies, mums ir jÄatriebjas, lai ko tas arÄ« prasÄ«tu,
mums ir visi jÄnobeidzā, tad viÅa nolieca galvu un turpinÄja: āApskatieties, ko
viÅi izdarÄ«ja ar vienu no mÅ«su mÄsÄm, mÄs ar viÅiem izdarÄ«sim to paÅ”uā. PÄc
Å”itÄ visa pateiktÄ visas cÅ«kas skaÄ¼Ä balsÄ« sÄka rukŔķÄt, tÄ, ka uzmodinÄja veco
trÄ«skÄjaino krancis, kas mitinÄjÄs stallÄ« pie zirgiem.
Beidzot pienÄca ilgi gaidÄ«tÄ
diena, vecmÄtes Klimpas 90. dzimÅ”anas diena. Visa Ä£imene devÄs apsveikt Klimpu.
IenÄkot istabÄ varÄja redzÄt, ka klimpa guļ un nežÄlÄ«gi krÄc, tÄ kÄ begimots pa
āanimal planet ā, bet vectÄvs skatÄs MTV jaunÄkos 50 cent klipus. PÄkÅ”Åi
atskanÄja daudz laimes jubilejÄ no Dosjas puses, kas uzmodinÄja vecmÄti
Klimpu.. Klimpas klÄpis tika piekrauts pilns ar rozÄm, bet mazie Džonis un
Konis bija sarÅ«pÄjuÅ”i latvÄÅu puŔķi. Kad Klimpa bija apsveikta, samīļota un ar
latvÄÅu sulu apdedzinÄta, varÄja Ä·erties pie svÄtku mielasta gatavoÅ”anas.
Dosja sÄka klapÄt karbonÄdes,
viÅa to darÄ«ja tik filigrÄni, ka varÄtu padomÄt, ka tas viÅai ir asinÄ«s. Gaļas
bija tik daudz, ka Dosjai pilnÄ«gi siekalas tecÄja uz grÄ«das. PannÄ tauciÅi sprakŔķÄja
un visa virtuve patīkami smaržoja. Bet cūkas jau ar bija gatavas doties
nogalinÄt. ViÅas nolÄma resno nama mÄti Dosju, kÄ pirmo nobeigt. CÅ«kas bija
bruÅojuÅ”Äs ar kapli, dakÅ”u un cirvi. KamÄr Dosja ÅÄmÄs pa virtuvi, cÅ«kas
klusiÅÄm ielÄ«da mÄjÄs, ja ieklausÄ«jÄs varÄja dzirdÄt kÄ cÅ«kas nadziÅi klab pa
grÄ«du, cÅ«kÄm ejot. viÅas sajuta, ka visa mÄja smaržo pÄc ceptas cÅ«kas, tas tik
uzkurinÄja dusmas. Dosja nebija no tÄm veiklÄkajÄm, tÄpÄc viÅa nejauÅ”i virtuvÄ
paslÄ«dÄja uz nokrituÅ”Äs gaļas kumosa un ar seju ielidoja pannÄ, kur bija karsti
tauciÅi. Panna piekusa pie sejas un Dosja bļÄva kÄ izsalkusi cÅ«ka. āKVEEE,
KVEEā, tÄ tik bija skaÅa. ViÅa ar pÅ«lÄm noplÄsa no sejas piekusuÅ”o, karsto
pannu. Kad viÅa palÅ«kojÄs uz durvju pusi, tur stÄvÄja piecas cÅ«kas ar kapli.
Tad Dosja teica: āÅ kic uz kÅ«tiā, bet cÅ«kas atcirta: āAizver muti apdegusÄ«, mÄs
tevi tÅ«lÄ«t karbonÄdÄs sakaplÄsimā, tad cÅ«kas sÄka zviegt un ar visu kapli
tuvojÄs Dosjai. Dosja Ätri skrÄja pie galda, lai paÄ·ertu nazi, bet sniedzoties
pÄc naža, kÄda cÅ«ka lÄcienÄ ar kapli nocirta viÅai pirkstus. Visas cÅ«kas sÄka
zviegt un viena ieminÄjÄs: āNu kas ir, nav pirkti?ā tad Dosja ar otru roku
salasÄ«ja nocirstos pirkstus un steidzÄs Ätri ÄrÄ no virtuves sacÄ«dama: āJÅ«s
mani nenoÄ·ersiet padlasā. Bet tÄlu viÅa netika, jo atkal paslÄ«dÄja uz gaļas
kumosa un krītot pret grīdu izlauza seŔus priekŔzobus, protams, kritiens bija
tik spÄcÄ«gs tÄ, ka Dosja atslÄdzÄs. CÅ«kas Dosju ar visiem saviem spÄkiem knapi
aizvilka uz pagrabu. Dažas cÅ«kas palika pagrabÄ un sÄka dÄ«rÄt Dosju, lai varÄtu
vÄlÄk cept kotletes un karbonÄdes, kÄ arÄ« ar gurÄ·iem ieskÄbÄt. Viena cÅ«ka
dÄ«rÄjot Ädu iesaucÄs :āÅ Ä« nu gan cÄ«pslaina irā!! , bet viena cÅ«ka atcirta:
āNekas, bet toties ar Å”o resno, mÄs iztiksim piecas ziemasā
āTÄ viens gatavs, atliek vÄl
tikai seÅ”iā, kÄda cÅ«ka nodomÄja. NÄkamais mÄrÄ·is bija izbijuÅ”ais gatera
strÄdnieks Bobis. Bobis tajÄ mirklÄ« pie ŔķūÅa skaldÄ«ja malku, protams,
vienrocim tas nebija, diez ko viegls darbs, bet viÅÅ” jau bija pie tÄ pieradis.
CÄrtot malku dažreiz pat izskatÄ«jÄs, ka tÅ«lÄ«t kÄjÄ iecirtÄ«s, bet Bobis bija
diezgan izveicÄ«gs un varÄja Ätri pamukt malÄ. CÅ«kas jau bija klÄt, viÅas bija
paslÄpuÅ”Äs aiz ŔķūnÄ«Å”a un gaidÄ«ja Ä«sto brÄ«di, kad varÄtu uzbrukt. Bobis tik
skaldÄ«ja un svilpoja nemaz nenojauÅ”ot kÄdas treknules viÅam uzglÅ«n. Kad Bobis
bija jau ar cirvi atvÄzÄjies, tad kÄda cÅ«ka izlÄ«da ÄrÄ un metot ar cirvi,
nocirta Bobim roku. Roka ar visu cirvi iekrita govs sÅ«dÄ, bet Bobis aiz Å”oka
kÄdu pus minÅ«ti skatÄ«jÄs uz roku sÅ«dos, tad kÄ asins tek, tÄ visu laiku. Tad
pÄkÅ”Åi, viÅÅ” atjÄdzÄs un brÅ«ci iemÄrca smilÅ”u kaudzÄ, jo domÄja, ka tas apturÄs
asiÅoÅ”anu. Protams, smiltÄ«m tiekot brÅ«cÄ, tas izraisÄ«ja lielÄkas sÄpes, kas
lika Bobim kunkstÄt, izklausÄ«jÄs it kÄ tuvumÄ antilopes pÄrotos. Te pÄkÅ”Åi no
stÅ«ra izlÄ«da cÅ«ku bars , kas gÄja uz Bobja pusi. Bobis redzÄja cÅ«ku atÅirgtos
ilkÅus. ViÅÅ” jau liecÄs pÄc rungas un tad atcerÄjÄs, ka viÅam nemaz vairs nav
roku. ViÅÅ” sÄka skriet prom, izskatÄ«jÄs kÄ Pamela Andersone no āBaywatchā tikai
bez rokÄm un silikoniem. Bet cÅ«kas, tomÄr bija ÄtrÄkas un Bobi panÄca. KÄda
cÅ«ka ieskrÄjÄs un ar galvu iebadÄ«ja Bobim kÄjÄs, tÄ, ka Bobis nokrita. Kad
Bobis bija nokritis viÅÅ” vairs nevarÄja piecelties, lai kÄ viÅÅ” arÄ« censtos, kÄ
nekÄ bez rokÄm to grÅ«ti izdarÄ«t. CÅ«kas piegÄja Bobim klÄt, dažas ar cÅ«kÄm biÅ”ku
viÅu iespÄrdÄ«ja ar saviem asajiem nagiem. Tad kÄda cÅ«ka teica: āNu davaj
piecelies, kas ir nevariā? tad viena cÅ«ka, tÄ sÄka smieties, ka paklupa un
uzkrita cirvim virsÅ«, viÅa bija beigta uz vietas. Tad kÄda cÅ«ka sacÄ«ja :
āRedzi, ko tu izdarÄ«ji, tu nevīža, tu sasmÄ«dinÄji viÅu lÄ«dz nÄvei, par to tu
samaksÄsiā, tad cÅ«ka paÅÄma iesmu un sakarsÄja ugunskurÄ, kas netÄlu bija
iekurts. TÄ nu cÅ«ka nÄca ar sakarsÄto iesmu, viss iesms bija pilnÄ«gi sarkans.
Bobis ieraudzÄ«dams iesmu sacÄ«ja : āKo jÅ«s taisÄties darÄ«t? LÅ«dzu, nevajag, lai
kas tas buutuā, viÅÅ” sÄka raudÄt kÄ maza meitene un spirinÄties kÄ zivs tÄ«klÄ,
bet cÅ«kas smejoties atcirta: āGuli klusi un nekusties tas sÄpÄs tikai biÅ”kuā.
Tad cÅ«ka novilka Bobim bikses un klapÄja ar sakarsuÅ”os iesmu pa dirsu sacÄ«dama:
āApaļŔ kÄ pÅ«pols vesels kÄ rutks, slimÄ«ba ÄrÄ veselÄ«ba iekÅ”Äā. Bobis aiz sÄpÄm
atslÄdzÄs. Bobja gaļu cÅ«kas neÄdÄ«s, jo Bobis bija slims ar kartupeļu puvi. Bobi
nolÄma aprakat smilÅ”u kastÄ, kur LienÄ«te bieži mÄdza spÄlÄties.
KamÄr cÅ«kas raka Bobi
smilÅ”ukastÄ, Džonis un Konis to redzÄja, protams, cÅ«kas ar pamanÄ«ja, ka abi
mazie skatÄ«jÄs pa logu uz viÅÄm. Tad cÅ«kas paÅÄma iesmus un skrÄja uz mÄju
pusi. Abi dvÄ«Åi fiksi nozuda no loga. Džonis un Koni sÄka raudÄt un trÄ«cÄt,
viÅiem bija ļoti bail. Konis, Džonim sacÄ«ja: āEj ziedo sevi, lai glÄbtu maniā,
bet Džonis atbildÄja: āNekÄ nebija, tik stulbs es neesmuā. Bet Konis, Džonim
sacÄ«dams: āEsi ganā, un ar kÄju uzsita Džonim pa celi tÄ kÄ ceļa bļodiÅa
saŔķīst vairÄkos gabalos. Džonis lokoties un kunkstot saÅÄma pÄdÄjos spÄkus un
ielÄ«da ledusskapÄ«, bet Konis uzskrÄja uz otro stÄvu un palÄ«da zem gultas. CÅ«kas
izmantoja savus Å”Åukurus, lai saostu tos mazos draÅÄ·us. ViÅas lÄnÄm kÄpa pa
trepÄm uz otro stÄvu. Konis jau zem gultas guļot dzirdÄja, kÄ cÅ«ku nadziÅi klab
pa trepÄm. ViÅÅ” aiz bailÄm pielaida bikses, smaka bija necieÅ”ama, cÅ«kÄm cirta
degunos, ka pat viena cÅ«ka noģība un krÄ«tot pa kÄpnÄm salauza potÄ«ti. KÄda cÅ«ka
piegÄja pie viÅas un teica: āTu vairs nevari nÄkt ar mums, jo tu esi ievainota
un mums nevajag kavÄkļusā. PÄc Å”iem vÄrdiem viÅa ar nazi pÄrgrieza rÄ«kli, tÄ,
ka viÅa uz vietas noasiÅoja. TÄ cÅ«kas lÄnÄm virzÄ«jÄs uz augÅ”stÄvu, kur nÄca
pretÄ«gÄ smaka. CÅ«kas iegÄja istabÄ, bet Konis redzÄja pa gults apakÅ”u cÅ«ku
resnÄs, spalvainÄs kÄjas. ViÅam palika vÄl ar vien vairÄk bail un tad tas
notika, viÅÅ” piedirsa bikses, bet tas notika tik skaļi, ka pat cÅ«kas to
izdzirdÄja. Konis sÄka svÄ«st un ar roku aizspieda muti, lai nekunksÄtu. KÄda
cÅ«ka ierÄpÄs gultÄ un paÅÄma iesmu, viÅa jau bija pacÄlusi iesmu, lai durtu
cauri gultai, kad pÄkÅ”Åi gultai nolÅ«za kÄjas un gultas ar lielu spÄku saspieda
Koni. Konis bija beigts uz vietas, kÄ nekÄ gultÄ bija smaga un cÅ«ka arÄ« nebija
no tÄm vieglajÄm. Pa gultas ŔķirbiÅu izlÄ«da mazs sÅ«da gabaliÅÅ”. CÅ«kas saÄ·ÄruÅ”as
Å”Åukuri skrÄja ÄrÄ no istabas. TÄ viÅas gÄja meklÄt otru sÄ«ko. IzmeklÄjuÅ”as
gandrÄ«z visu mÄju, bet nekÄ, protams, neskatÄ«jÄs veco istabu, jo tos atstÄs
saldajÄ ÄdienÄ. KÄda cÅ«ka bija izsalkusi, tÄpÄc apskatÄ«jÄs ledusskapÄ«, kas tur
Ädams. CÅ«ka piegÄja pie ledusskapja un atvÄra to, tajÄ bija sasalis Džonis
Äbolu rokÄs turÄdams. CÅ«ka nolauza Džonim sasaluÅ”o pirkstu un sÅ«kÄja kÄ
saldÄjumu un pie sevÄ«s domÄdama teica: āmmmmm saldÄjumsā, tad pÄkÅ”Åi atskrÄja
pÄrÄjÄs cÅ«kas un nolauza sev pirkstiÅu un kopistiski sÅ«kÄja.
TÄ nu bija atlikuÅ”i tikai abi
vecie. CÅ«kas zinÄja, ka vieglÄkais tik palicis, bet ne jau mazsvarÄ«gÄkais. TÄ
cÅ«kas savÄcÄs un gÄja uz veco istabiÅu pusi, viÅu sejÄ bija plats smaids un
vienlaikus naids sirdÄ«. Vecie nezinÄja kas viÅu sagaida. CÅ«kas bija bruÅojuÅ”Äs
ar visÄdiem dÄrza instrumentiem, viena pat bija Å«denspistolÄ salÄjusi latvÄÅu
sulu. Tad cÅ«kas piegÄja pie durvÄ«m, viena cÅ«ka, kas bija bruÅojusies ar
Å«denspistoli teica citai: āEj iekÅ”Ä es tevi piesegÅ”uā. Tad tÄ cÅ«ka ar kÄju
atspÄra vaÄ¼Ä durvis ābaaamā atskanÄja troksnis. VectÄvs neko nedzirdÄja jo
viÅam bija uzliktas austiÅas un viÅÅ” klausÄ«jÄs cÄ«tÄ«gi 50 cent, bet vecmÄte
gulÄja saldÄ miegÄ. KÄda cÅ«ka noplÄsa vectÄvam austiÅas no galvas un saŔķaidÄ«ja
tÄs pret zemi. VectÄvs invalÄ«dkrÄslÄ apgriezÄs un skaÄ¼Ä balsÄ« sacÄ«ja: ā50 cent some
specialā. Tad viena no cÅ«kÄm sacÄ«ja: ā Muti ciet vecais kraÄ·i ā. VectÄvs Bils
uzreiz muti aizvÄra, viÅÅ” saprata, ka bÅ«s jÄcÄ«nÄs tÄpat kÄ agrÄkajos laikos.
Bila sirds sÄka sisties straujÄk, viÅÅ” juta, ka ir tuvu sirdstriekai un Å”ÄdÄ
kondÄ«cijÄ pret resnajÄm treknulÄm viÅÅ” nebÅ«s nekÄds dižais cÄ«nÄ«tÄjs. ViÅÅ” lÄnÄm
no kabatas izvilka savu vecos Vjetnamas sarÅ«sÄjoÅ”o nazi un grieza sev vÄnÄs.
Nazis bija tik pat ass kÄ sviesta nazis. VienÄ«gais, kas skrÄpÄja Ädu bija rÅ«sa,
kas atradÄs uz naža. Te pÄkÅ”Åi kÄds ass rÅ«sas gabals pÄrÄva vÄnu, bet tas bija
tik maziÅÅ” caurumiÅÅ”, ka asins tecÄja biÅ”ku, tÄdÄ mazÄ strÅ«kliÅÄ. Tad vectÄvs
nobļÄvÄs: āSÅ«da nazisā. Tad viÅÅ” steigÄ ripinÄjÄs ar ratiem uz gultas pusi, lai
pamodinÄtu vecmÄti Klimpu. Bet cÅ«ka ar Å«denspistoli iespricÄja viÅam latvÄÅu
sulu acÄ«s, kas izdedzinÄja viÅam acis. Ritinot riteÅus viÅÅ” ierÄva pirkstus
spieÄ·os, kas pÄrlauza uz pusÄm Äetrus pirkstus. VectÄvs skaļi iebļÄvÄs savÄ
nodzertÄjÄ balsÄ«, tÄ, ka Klimpa uzrausÄs sÄdus gultÄ. VectÄvs teica: āBÄdz
mīļotÄ, es tevi tÅ«lÄ«t panÄkÅ”uā. Klimpa ieskatÄ«jÄs dziļi Bila izdeguÅ”ajÄs acÄ«s
un tad apskatÄ«jÄs uz draudÄ«gajÄ cÅ«kÄm ar kapļiem un Å«denspistoli un teica:
āLabi, bet apsoli, ka panÄksi mani?ā. VectÄvs pagriez galvu uz loga pusi un
sacÄ«ja Klimpai: ālabi, es apsolu, pÄc 5 min es bÅ«Å”u tev lÄ«dzÄsā, bet Klimpa
atcirta: ātu skaties nepareizajÄ virzienÄ, es esmu teā. Tad Bils teica: ā BÄdz
es viÅas aizkavÄÅ”uā Bils izdedzinÄto acu dÄļ ar ratiÅiem brauca uz loga pusi,
nevis uz cÅ«ku. Klimpa kliedza: āBiiil tev uz otru pusiā, bet Bils nedzirdÄja un
ripoja tÄlÄk, kamÄr izkrita pa logu un uzkrita uz akmens. Trieciens pret akmeni
sadalÄ«ja Bila galvaskausu piecÄs daļÄs. Bils nomira nevis no kritiena pret
akmeni, bet tÄpÄc, ka viÅÅ” bija pÄrÄk vecs. Klimpa nespÄja noticÄt, tam ko
redzÄja, viÅa paÅÄma nagu vÄ«lÄ«ti un skrÄja cÅ«kÄm virsÅ«, bet viÅa nevarÄja diez
ko Ätri paskriet, jo artrÄ«ts traucÄja. TÄ skrieÅ”ana drÄ«zÄk izskatÄ«jÄs pÄc Ätras
ieÅ”anas. CÅ«kas beidzot beidza smieties no veco izrÄdes un bija gatavas Klimpai
bliezt pa galvu. Klimpa nebija ar pliku roku Åemama, viÅa bÄrnÄ«bÄ trenÄjÄs
karatÄ, tÄpÄc viÅa zinÄja dažus paÅÄmienus. ViÅa palecÄs un atspÄrÄs pret
sienu, tÄ, ka lÄcienÄ ar nagu vÄ«lÄ«ti iedÅ«ra vienai cÅ«kai acÄ«s. Bet kritiens
pret zemi bija sÄpÄ«gs, jo viÅa nemÄcÄja pareizi piezemÄties, kÄ rezultÄtÄ
salauza gūžu. CÅ«ka izrÄva nagu vÄ«lÄ«ti no acs un teica pÄrÄjÄm cÅ«kÄm : ā ViÅa ir
manÄjÄā. Klimpa locÄ«jÄs uz grÄ«das. PaÅÄma krustu rokÄs, kas karÄjas ap kaklu un
sacÄ«ja klusÄm pie sevis : āSvÄtÄ Marija palÄ«dziā viÅa bija aizvÄrusi acis un skaitÄ«ja
lÅ«gsna, bet cÅ«ka devÄs uz Klimpas pusi tÄ ,ka klab. Klimpa atvÄra acis, viÅas
acÄ«s spÄ«dÄja spoža gaisma. Klimpai likÄs, ka pati SvÄtÄ Marija nÄk viÅai
palÄ«dzÄt. Klimpa pasmaidÄ«ja un sacÄ«ja: āPaldies SvÄtÄ Marija, paldies, ka mani
nÄc izpestÄ«t no Ŕīm asinskÄrajÄm cÅ«kÄmā. Bet tÄ nebija SvÄtÄ Marija, tas bija
atspulgs no lÄpstas, kura tuvojÄs Klimpas sejai. VienacainÄ cÅ«ka paspÄja
iekviekties: āpasveicini Mariju tur augÅ”Äā Baaaaaammm atskanÄja troksnis un
Klimpa apvÄlÄs uz vÄdera. Uz muguras pavÄrÄs Klimpas vecais tetovÄjums āCiemata
maukaā. CÅ«ka to redzÄdama sacÄ«ja : āLaikam jau tomÄr viÅa nevarÄs no manis
pasveicinÄt SvÄto Marijuā. PÄc Ŕī teiktÄ visas cÅ«kas sÄka zviegt vÄderus
turÄdamas.
CÅ«kas sakopa mÄju, saslaucÄ«ja
visas asinis it kÄ nekas nebÅ«tu noticis. Uz galda bija atstÄta vÄstule tantei
Klucei un onkulim PninkÄnam. VÄstulÄ bija rakstÄ«ts, ka KrÅ«kļu Ä£imene aizbrauca
nosvinÄt Klimpas dzimÅ”anas dienu uz Havaju salÄm uz nezinÄmu laiku, un viÅi
lÅ«dza, lai pieskata viÅu mÄju, kamÄr viÅi atgriezÄ«sies, kÄ arÄ« atvainojÄs, ka
nebrÄ«dinÄja viÅus laicÄ«gi un nepaÅÄma lÄ«dz, savÄdÄk nebÅ«tu, kas mÄju pieskata.
CÅ«kas pagrabÄ dÄ«rÄjot resno Dosju pamanÄ«ja, ka viÅa ir stÄvoklÄ« un viÅai vÄderÄ
ir maziÅÅ” bÄrniÅÅ”. CÅ«kas izvilka no viÅas vÄdera mazo bÄrniÅu, kÄ arÄ« placentu,
jo placenta starp cÅ«ku aprindÄm bija delikatese. Tad kÄda cÅ«ka sacÄ«ja:
āUzaudzinÄsim viÅu kÄ savÄjo, barosim viÅu ar mÅ«su trekno pienuā. SacÄ«ts
darÄ«ts, tÄ arÄ« notika, kÄda cÅ«ka uzÅÄmÄs mÄtes lomu un zÄ«dÄ«ja mazo KÄrlÄ«ti, tÄ
viÅu nosauca. Kad KÄrlÄ«tis paaugÄs, viÅÅ” kļuva ļoti agresÄ«vs, tÄpÄc viÅu aiz
Ä·Ädes piesÄja tumÅ”ajÄ pagrabÄ, lai viÅÅ” nekur neaizbÄg.
PagÄja 5 gadi PinkÄns un Kluce
bija ievÄkuÅ”ies KrÅ«kļu Ä£imenes mÄjÄ, kÄ arÄ« viÅu dÄli Fiks un Stuks. ViÅi bija
jau iedzÄ«vojuÅ”ies Å”ajÄ mÄjÄ un viÅiem ļoti patika Ŕī mÄja. ViÅi rÅ«pÄjÄs par
visiem lopiÅiem, kÄ arÄ« pret cÅ«kÄm. ViÅi nemaz nenojauta kas bija noticis ar
viÅu radiniekiem, kÄ arÄ« pagaidÄm netaisÄ«jÄs kaut kÄdu cÅ«ku.
KÄdu dienu PinkÄns devÄs uz
pagrabu pÄc kartupeļiem. IegÄjis pagrabÄ un piekrÄmÄjis pilnu spaini ar
kartupeļiem, viÅÅ” sadzirdÄja rÅ«koÅu un tumsÄ redzÄja iemirdzamies sarkanas
acis. ViÅÅ” nometa spaini ar kartupeļiem uz zemes un skreja ÄrÄ no pagraba. Aiz
muguras dzirdÄdams, ka kÄds lielÄ ÄtrumÄ tuvojÄs viÅam klÄt. CaurvÄjÅ” aizcirta
durvis un PinkÄns nevarÄja tÄs atvÄrt. ViÅÅ” redzÄja tumsÄ, ka kÄds resns
radÄ«jums lec viÅam virsÅ«, viÅÅ” pielika rokas priekÅ”Ä un ar plecu piesedza seju
sÄka brÄkt......
To be continued....
Bet kas notika ar mazo,
trauslo LienÄ«ti? ViÅa dzirdÄdama kÄ nomuŔī viÅas mÄti, ielÄ«da skapÄ«, kur vÄlÄk
aiz bada nomira.
