Putekļu ērcīte, kas dzīvo uz sejas, iespējams, savienosies ar cilvēka organismu12

Zinātnieki ir sekvencējuši šo visuresošo mazo zvēru genomus, un rezultāti parāda, ka viņu uz cilvēkiem centrētā eksistence varētu izraisīt izmaiņas, kas nav novērotas citās ērčīšu sugās.

"Mēs atklājām, ka šīm ērcītēm ķermeņa daļu gēnu izvietojums atšķiras no citām līdzīgām sugām, jo tās pielāgojas aizsargātai dzīvei porās," paskaidroja bezmugurkaulnieku biologe Alehandra Peroti no Redingas universitātes Apvienotajā Karalistē. "Šīs izmaiņas viņu DNS ir izraisījušas dažas neparastas ķermeņa iezīmes un uzvedību."

D. folliculorum patiesībā ir aizraujoša maza būtne. Cilvēka ādas detrīts ir tās vienīgais barības avots, un tā pavada lielāko daļu no sava divu nedēļu mūža, lai to meklētu. Indivīdi parādās tikai naktī, tumsas aizsegā, lai cītīgi lēni rāpotu pa ādu, lai atrastu dzīvesbiedru, un, cerams, pārotos pirms atgriešanās folikulu drošajā tumsā. Viņu sīkie ķermeņi ir tikai 0,3 mm gari, ar sīku kājiņu kopu un muti gara, desas formas ķermeņa vienā galā — tā, lai varētu pārvietoties cilvēka matu folikulos.

Darbs pie ērces genoma, ko vadīja ģenētiķis Gilberts Smits no Bangoras universitātes Apvienotajā Karalistē, atklāja dažas aizraujošās ģenētiskās īpašības, kas ļauj piekopt šo dzīvesveidu. Tā kā viņu dzīve ir tik vienkārša — viņiem nav dabisku plēsēju, nav konkurences un nav saskares ar citām ērcītēm, viņu genoms ir samazinājies līdz pašam minimumam. Viņu kājas darbina trīs vienas šūnas muskuļi, un viņu ķermeņos ir absolūts minimālais olbaltumvielu skaits, tikai tik, cik vajag izdzīvošanai. Tas ir mazākais skaits, kāds jebkad redzēts plašākā radniecīgo sugu grupā.

Šis novājinātais genoms ir iemesls arī dažām citām D. folliculorum sugas dīvainībām. Piemēram, iemesls, kāpēc tas parādās tikai naktī. Starp zaudētajiem gēniem ir tie, kas atbild par aizsardzību pret UV starojumu, un tie, kas pamodina dzīvniekus dienasgaismā. Viņi arī nespēj ražot hormonu melatonīnu, kas atrodams lielākajā daļā dzīvo organismu. Cilvēkiem melatonīns ir svarīgs miega cikla regulēšanai, bet maziem bezmugurkaulniekiem tas veicina mobilitāti un vairošanos. Tomēr šķiet, ka tas nav traucējis D. folliculorum, tas var ievākt sava saimnieka ādas izdalīto melatonīnu.

Tā kā ercīšu potenciālais gēnu fonds ir ļoti mazs, tām ir ļoti maz iespēju paplašināt ģenētisko daudzveidību. Tas varētu nozīmēt, ka ērces ir ceļā uz evolūcijas strupceļu. Interesanti, ka komanda arī atklāja, ka nimfas attīstības stadija, kas ir starp kāpuru un pieaugušu indivīdu, ir tas mirklis, kad ērču ķermenī ir vislielākais šūnu skaits. Kad tās kļūst par pieaugušu indivīdu, tās zaudē šūnas - tas ir pirmais evolūcijas solis, kā apgalvo pētnieki, posmkāju sugas virzībā uz simbiotisku dzīvesveidu.

Varētu domāt, kādus gan iespējamos labumus cilvēki var gūt no šiem savdabīgajiem dzīvniekiem? Tas, ko pētnieki atklāja, varētu sniegt daļēju atbildi. Zinātnieki gadiem ilgi ir domājuši, ka D. folliculorum nav tūpļa, bet viss uzkrājas ķermenī, lai eksplodētu ērcītei nomirstot, un tādējādi izraisot ādas slimības.

Viņiem tomēr izdevās atrast tūpli, bet tava seja visdrīzāk nav pārpildīta ar ērcīšu pēcnāves ekskrementiem.

"Ērcītes ir vainotas daudzās lietās," sacīja zoologs Henks Braigs no Bangoras universitātes un Sanhuanas Nacionālās universitātes Argentīnā. "Ilgstošā kpdzīve ar cilvēkiem varētu likt domāt, ka tām varētu būt arī vienkārša, bet svarīga labvēlīga loma - attīrīt mūsu sejas poras."