Tas laikam nevienu nepārsteigs, ja Apple vēlas patentēt tehnoloģiju, kas ļautu ilgāk lietot mobilo ierīču bateriju, vai tas, ka Google domā, kā labāk nodrošināt personalizētu ziņu plūsmu. Tomēr Microsoft ideja radīt čatbotu no mirušajiem tuviniekiem, šķiet, šķēršo pieļaujamo robežu.
Microsoft vēlas radīt tavu mirušo tuvinieku čatbotu2
Patenta pieteikums, par kuru ir runa, ir iesniegts 2020. g. 1. decembrī. Vairāk par to varat atrast šeit. No pieejamās informācijas tiktu radīts čatbots, kas varētu atdarināt mirušo tuvinieku. Tā ir mūsdienu realitāte, ka mēs aiz sevis atstājam arvien vairāk un vairāk informācijas un tā visa ir digitālā veidā. Nav grūti to apkopot un izmantot.
Tomēr šī ideja, šķiet, jau kaut kur pieredzēta. Vienā no "Black Mirror" sērijām sieva, nespējot pārdzīvot vīra zaudējumu, pasūtīja sev viņa aizvietotāju - robotu, kas izskatījās un uzvedās kā viņas mirušais vīrs. Lai arī mēs vēl nemākam radīt tādus robotus, nepieciešamās tehnoloģijas jau tiek radītas un tas var būt tikai laika jautājums, kad atsevišķas tehnoloģijas apvienosies vienā dīvainā veidojumā, kas spēs atdarināt cilvēkus par visiem 100%.
Kas ir interesanti ar jau radītajiem čatbotiem, tad tie ir cilvēcīgāki par pašiem cilvēkiem. T.i. programmām nav grūti atdarināt cilvēkus, bet tas vēl neliecina par inteliģenci vai pašapziņu. Neskatoties uz līdzību ar cilvēkiem, programmas nevar uzstādīt sasniedzamos mērķus.
Saprotams, ka Microsoft mērķis drīzāk būtu uzlabot jau eksistējošās mākslīgā intelekta programmas, bet mirušo tuvinieku čatbota radīšana mūs ieved jaunā ērā. Microsoft mācēs sevi aizsargāt un viņiem diez vai ir nepieciešams to darīt, bet kā būs ar citām kompānijām, kas var radīt tavu kopiju? Tas padara identitātes zādzības par pavisam cita līmeņa noziegumiem. Kā būtu, ja kāds radītu čatbotu no tevis 16 gadu vecumā? Varbūt nebūtu slikti, ja manis radīta kopija strādātu klientu apkalpošanā un atbildētu uz 1000 klientu pieprasījumiem dienā, bet, vai man būs tiesības gūt peļņu no manas kopijas darba?
Neskatoties uz šiem tīri praktiskiem jautājumiem, iespēja parunāt ar savu mirušo vecotēvu kaut kādā veidā atgādina 19. gs. spiritismu, kad mediji centās ar kristāla lodes palīdzību vai vienkārši "kontaktēšanos" sazināties ar mirušajiem. Vai mums to vajag? Dzīve virzās tālāk. Tajā notiek bēdīgi notikumi, kas nav savienojumi ar mūsdienu valdošo pozitīvismu. Kā būtu ar pievēršanos realitātei?