Jāsāk ar to, ka bezgalība ir vien cilvēka izdomāta, pieņemta abstrakcija par kaut ko nebeidzamu, neaisniedzamu, neaptveramu. Un tā pat kā ar visu, vienmēr ir pastāvējuši iemesli, kāpēc kāds gribētu apšaubīt šādu, izdomātu pieņēmumu. Tomēr, lai kā arī nebūtu, šāda abstrakcija nereti ļauj izvairīties no vajadzības iedziļināties mums nesvarīgu apstākļu analizēšanā. Vai ja zinām, ka ābolu ir nesaskaitāmi daudz, tad to pārvietošanai mums nebūs svarīgi vai āboli ir sarkani, dzelteni vai zaļi - to pārvietošanai centīsimies noskaidrot pārvietojamo augļu svaru un stāvokli, lai izvērtētu nogādāt tos uz atkritumu izgāztuvi vai veikalu.
Tātad bezgalība ir izdomāts vai pieņemts koncepts par kaut kā nebeidzamību, neaizsniedzamību. Kas pēc savas būtības ir idializācija, tā pat kā pilnīgi taisna līnija, absolūti apaļš aplis vai idiāla gāze, kuras molekulas momentāli reaģēs uz vides maiņu. Bet neskatoties uz iepriekš minēto uz bezgalību var attiecīnāt dažādus ar loģiku saistītus kritērijus, kas varētu bezgalībai piedēvēt kaut kāda veida īpašības, kuras bezgalību padara vēl sarežģītāku un nesaprotamāku. Vai teiksim bezgalības apakškopas varētu aprakstīt ar nespēju saskatīt bezgalības aprises vai bezgalības iespēju aprakstīt to ar dažādām noteiktības vai nenoteiktības pakāpēm. Lai, te, kāds nepieņemtu, ka es patvaļīgi nonivilēju bezgalības jēdzienu, atsaukšos uz atzītu vācu matemātiķi Georgu Kantoru, kuru kritiķi noveda līdz vājprātam. Svarīgākis ir saprast, ka divas vai vairākas bezgalības saskaitot tā pat tiks iegūta bezgalība vai arī atsevišķu vienību ir iespējams sadalīt bezgalīgi niecīgās un bezgalīgi daudz daļās. Vai metru kā pieņemtu mēra vienību neviens nevar aizliegt sadalīt bezgalīgi smalkās un daudz daļās.
Lai labāk ilustrētu to, ka bezgalības varētu būt dažādas varētu iztēloties to, ka bezgalīgi augstu viena uz otru, blakus ir sakrāmētas sarkanas mapes, zilas un zaļas mapes (Vari apskatīt pievienoto attēlu). Tomēr saliekot kopā divas no šīm bezgalībām tā pat veidosies bezgalība, kuru varētu dēvēt par superbezgalību, tomēr tās nenoteiktības pakāpe saslīdzinājumā ar aprakstīto bezgalību, kurai noteiktas īpašības tika izdalītas, kopējā bezgalība būs nenoteiktāka vai iekļaus sevī gan sarkanās, gan zilās mapes. Tā pat atsevišķu sarkano vai zilo mapi varētu saplēst neskaitāmi smalkās, iedomātās daļās. Kas norāda uz to, ka bezgalības jēdziens neparedz bezgalību jebkādā veidā dalīt proporcionālās daļās - nepastāv iespēja atrast, cik daudz ir pusbezgalība un saskaitot divas vai trīs dažādas bezgalības veidosies bezgalība, kuru atgriezt pamatbezgalībās vairs nebūs iespējams, kas pasaka to, ka reizināt bezgalību ar jebkādu mainīgo nav nekādas nozīmes. Tā pat arī pieskaitot jebkuru mainīgo bezgalība kā jēdziens paliks bezgalīgs, tāpēc nebūtu pareizi arī kaut ko atņemt no bezgalības, kas tomēr nepasaka to, ka atņemot no bezgalības to pašu bezgalību neiegūsi nuli.
Kāpēc būtu vajadzīgs bezgalības jēdziens? Bezgalības jēdziens ļauj panākt to, ka lietu daudzums var tikt abstrahēts līdz tādam līmenim, ka to izmantošanai mēs varam atteikties no skaita, lai ar bezgalību operētu kā ar kaut kāda veida kopumu, nevis atsevišķām vienībām vai vienību grupām. Vai, līdzīgi, zinot, ka idiāla sfēra nekur nav iespējama mūsu vajadzības saprast astronomiju un fizisko spēku mijiedarbību pilnībā apmierinās Zemes salīdzināšana ar sfēru.
Beznosacījuma kritiķiem vien varu atgādināt, ka gadus simts atpakaļ diezgan daudziem vēl bija grūti saprast to, ka Zemes lode varētu karāties gaisā vai vakumā, tāpēc viņiem ērtak un vienkāršāk bija iztēloties, ka Zeme atrodas kā plakana pankūka uz liela bruņurupuča muguras, kurš peld pa mūžības okeānu.
lasi, vērtē, komentē 
