Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (29.10.2020)11

Dzērāja sieva gribējusi reiz savu vīru krietni nobaidīt Kādu vakaru tā apņēmusi palagu un aizgājusi pie kapsētas gaidīt vīru no krogus pārnākam. Spoku ieraudzījis, vīrs notrūcies prasījis: „Kas tu tāds esi?" „Velns". Nu vīrs priecīgi izsaucies: „Ā, sveiks, švāģer, man tava māsa par sievu."

***

Vienu saimnieku visi saukuši par kluci. Saimniekam, protams, tas nepatīk, bet ko darīt? Neteicis ar neko. Reiz „kluča" meitām sabraukuši precinieki no tāluma. Viens no tiem, nekā nezinādams, devis „klucim" roku un teicis savu vārdu „Klimpmanis!" „Klucis" saskaities un kliedzis: „Vai tu, muļķi, domā, ka klimpa labāks par kluci?"

Senāk, kad vēl nebijis dzelzceļu, preces veduši uz Rīgu ar zirgiem. Reiz gaitniekiem braucis līdz kāds vīrs ar savu sievu. Bijis jābrauc garām krogum. Vīrs pa kluso pusi iegājis krogū. Sieva gan pamanījusi, bet par vēlu; dabūjusi tik izsaukties: „Ak, tu svētaš Pestītāš, atkal iegāj' krogā!"

***

Krogū ienāk Zariņiete. „Labdien, labdien, krog' papus, vai še bī mans vīrs Zariņš?" „Bī gan." „Ko viņš še darī?" „Par vērdiņu brandvīna dzēra." „Ak tu, zēvels tavā rīklē, bērniem mājās nav maizes ko kost, viņš dzer par vērdiņ brandvīna! Nu, ka viņš par vērdiņu, es par marku."

Zemnieks ar savu dēlu gājuši pa ceļu un veduši zirgu pie rokas. Satiek vienu vīru, tas saka: „Uja, kā tad jūs zirgu vedat pie rokas un paši cita kājām? Tas taču nav pareizi!" Nu dēls uzkāpj zirgam mugurā un jāj tālāk. Satiek atkal vienu vīru, tas brīnās: „Uja, dels! ko tu sēdi zirgam mugurā un vecais tēvs iet kājām, tas nav pareizi!" Nu uzkāpj tēvs un jāj tālāk. Satiek trešo cilvēku, tas saka: „Kā tad tu dari! Tu, spēcīgs cilvēks, sēdi zirgam mugurā, un tavs dēls iet kājām. Tas nav pareizi!" Zemnieks ar dēlu stāvējuši laiciņu, domājuši, beidzot uzsēdusies zirgam mugurā un jājuši tālāk. Satiek atkal vienu, tas brīnās: „Vai jūs traki esat, divi tādi vīri zirgam mugurā!" Abi divi nokāpuši no zirga un gājuši kājām kā sākumā.

Kads saimnieks aizgājis pie sava kaimiņa aizņemties dažus pudus miltu. „Labi," teicis kaimiņš, „te bus atslēgas, ej uz manu klēti un paņem, cik tev vajadzīgs." Saimnieks, par tik labu un devīgu kaimiņu nopriecājies, steigšus devies uz klēti, bet tūliņ arī atgriezies un neapmierināts teicis: „Bet, kaimiņ, tavā klētī jau miltu nemaz nav!" „Jā, tur nekā nevar darīt," sausi atteicis devīgais kaimiņš, „ne mana vaina, ka tur miltu nav, bet tava, jo ja tu būtu atdevis man tos pudus, kurus tu pagājušā gadā aizņēmies, tad tu tos tagad atrastu manā klētī."

Kāds zemnieks sniega trūkuma dēļ brauca pa meža ceļu. Pie kāda koka tas redz piestiprinātu tāfeli ar uzrakstu: „Pa mežu braukt stingri aizliegts". Zemnieks tam nepiegriež nekādas vērības, bet brauc tik tālāk. Te uzreiz mežsargs klāt: „Kāpēc neklausījāt pavēli un braucat pa mežu?" „Es jau, cienīgs kungs, nebraucu pa mežu, bet pa ceļu," zemnieks gudri atbild.

***

Saimnieks: „Ans\ vai apkopi zirgus?" Puisis: „Apkopu gan." Saimnieks: „Vai tu iedevi, ka var iztikt? Puisis: „ledevu labu tiesu." Saimnieks: „Kaut nebūtu daudz devis!" Puisis: „Nedevu vis daudz." Saimnieks: „ī, varēja ari palikt nedots!" Puisis: „Vēl viņi arī nav nekā dabūjuši!'

Kāds vīrs prasījis savam draugam: „Ko tu devi savai govij, kad viņa slimoja?" „Mārciņu terpentīna!" atbildējis draugs. Vīrs nu pateicies par padomu un gājis uz mājām govi ārstēt. Bet otrā dienā tas atnācis atkal pie sava drauga* „Ak tu man pavisam sliktu padomu devi!" „Kāpēc?" „Nu, es iedevu savai govij mārciņu terpentīna, bet viņa nosprāga!" „Mana jau arī nosprāga!" atbildējis draugs.

***

Reiz puisis apņēmies saimniekam izperēt cāļus. Saimnieks ari viņam iedevis ap simts olu, un puisis novietojies pirtī perēt. Perējis, perējis, kamēr visas olas apēdis. Bailēs no saimnieka, ka nav ne cāļu, ne olu, puisis licis pirtij uguni klāt, lai deg. Pats skrējis pirtij apkārt un saucis: „Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl! Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl!" Atskrējis arī saimnieks, bet puisis taisījies skriet degošā pirtī un tik saucis: „Kluk, kluk, kluk, ik kuram savu žēl!"

Pie kāda saimnieka dzīvojis puisis, kas neēdis zirņus. Reiz vakariņās saimniece bijusi izvārījusi zirņu putru. Puisim tas nepaticis. Viņš piesēdies pie galda un sācis raustīt degunu. Viņš iemērcis karoti zirņu putrā un teicis: „Ja lips klāt, tad ēdīšu, ja nelips, tad neēdīšu!" Maisījis, maisījis, bet nekas nelipis. Pec kada laika puisis apprecējies. Viņš aizgājis no saimnieka projām. Saimnieks ilgi vairs savu puisi neredzējis. Pēc kāda laika puisis atnācis savu sievu dzīvot vecajam saimniekam kaimiņos. To gadu saimniekam bijuši padevušies labi zirņi. Puiša sieva bijusi liela zirņu ēdēja. Viņa sūtījusi vīru pie vecā saimnieka pirkt zirņus. Puisis aizgājis pie saimnieka un teicis: „Es dzirdēju, ka jums esot daudz zirņu pieaudzis, tāpēc nācu kādu mazumiņu no jums nopirkt!" Saimnieks atcerējies puisi, ka viņš agrāk zirņus neēdis, tomēr par to nekā neminējis, tikai atteicis: „Man šogad labi zirņi. Vari dabūt, cik tik gribi!" Gājuši uz klēti. Saimnieks iekāpis apcirknī, bet puisis turējis maisu. Saimnieks iegrūdis liešķeri zirņos un teicis: „Ja pielips, tad bēršu, ja nepielips, tad ne!" Nu puisis sapratis, ko tas nozīmē. Viņš sācis raudāt. Bet saimnieks piebēris viņam pilnu maisu ar zirņiem un neņēmis maksas neviena graša.

Aiziet kāda veca sieviņa pie fotogrāfa. Kad fotogrāfs viņu grib fotografēt, viņa steidzīgi apsien svārku apakšu: „Es esmu dzirdējusi, ka tur viss esot otrādi tai bildē."

***

Reiz vienās mājās atnāk ciemā prasts zemnieks, kam vienmēr „pile degungalā". Saimnieks to nevar noskatīties, tādēļ uzsauc: „Puik's noslauk' deguns! Es pats ar un ciemiņš arī!" Visi izdara kā likts, un nu ciemiņam deguns tīrs.

***

Saimnieks saskaities uz savu puisi un bļāvis: „Tagad nezinu, vai tu esi ēzelis vai es!" Kalps padomājis un mierīgi atteicis: „Nu, es domāju, ka jūs ēzeli neturētu sev par puisi."