Joku asorti jeb veselīga smieklu deva jautrākai dienai (29.10.2020)11

Kāds malēnietis iebraucis Rīgā un par varēm gribējis „mērkaķi" redzēt. Izstaigājies lielu laiku, nekur nevarējis atrast. Beigās prasījis kādam kungam, vai nevarot „mērkaķi" parādīt. Kungs, redzēdams, kas šis par vīru, parādījis kādu veikalu, kura kasieris daudz no „mērkaķa" neatšķīries un teicis, lai ejot vien pa durvīm iekšā, tur kādā stikla būrī sēdot. Malēnietis gājis tik iekšā un atradis „mērkaķi" būrī. „Mērkaķis" tai mirklī ko rakstījis lielā grāmatā. Malēnietis nevarējis nobrīnēties: „Cilvēks kas cilvēks! Ir raksta, ir lēsē vis, nu tīri kā cilvēks!" Kasieris jau pāris reižu paskatījies, kas malēnieti pamudinājis uz jaunām domām: viņš ziņkārīgi piegājis tuvāk, runādams: „Diezi, vai skaisties ar prot," un grūdis kasierim spieķi pie deguna. Domātais „mērkaķis" kļuvis loti dusmīgs un ielicis malēnieti citā būrī.

Vājiniecei nomirst vīrs. Naktī pēc vīra nāves sieva sasauc radus, draugus, pazīstamus un ņem nelaiķi vāķēt. Lai nebūtu garlaicīgi, tad apgādājas pēc tēvu paražas arī ar sīvo. Un nu ņem sarunājas un iebauda. Te uzreiz vecais pieceļas sēdus zārkā un prasa: „Vecen, dod man arī vienu šlunku!" un kāpj no zārka ārā. Vāķētāji izbīstas un metas pa durvīm laukā. Mironis arī skrien, tiek līdz slieksnim, paklūp un nositas. Nu patiešām ir beigts uz visiem mūžiem. No rīta kaimiņos ļaudis runā par vaļinieka vāķēšanu un piecelšanos. Vecais saimnieks pieliek nobeigtai sarunai: „Būtu cilvēks gulējis jau Dieva mierā, bet uz tā šnabulīša viņš vienmēr bija dikti kārs, tādēļ arī pēc nāves viņš vēl gribēja dzert. leradumam liels spēks!"

Kāds saimnieks aizsūtīja savu lielo kalpu Dunduru no rīta agri uz tuvējo mežu zirgam pakal, jo saimniekam drīzumā vajadzēja izbraukt. Saimnieks gaida, kā gaida, bet nekā nevar sagaidīt. Viņš iet pats raudzīt, un tiešām! Saimnieks arī mežā kalpu uziet. Kalps, saimnieku ieraudzīdams, sāk pusraudus sūdzēties, ka zirgs būšot, laikam, kāda zagļa nozagts, jo esot izjājis visu mežu krustiem un šķērsiem, bet zirgu nekur nevarot atrast. Saimnieks, pilns dusmu, iebļāvās: „Tu, dumais Dundur, kam tad tas zirgs, kam tu mugurā sēdi, un kādu tad tu vēl meklē?" Nu kalps ka no miega uzmodies, sev pa pieri sizdams, itin kā nelabā vadāts saka, ka esot pārskatījies.

***

Saimnieks: „Kas tad jums to aci nodauzījis zili melnu?" Kalpone (pilsētniece): ~Tā pati Raibaļa: viņai jau aste tīri kā džindžala pa gaisu vien, pa gaisu vien. Domāju, piesiešu akmeni, kamēr izslaucu, lai stāvētu mierā bet kur tev! labi vēl, ka nenosita pavisam!"

Vienā mājā reiz dzīvojis muļķītis. Viņš dzirdējis, ka citi arvien par baznīcu stāsta un sakās baznīcā ejam— viņam ar iegribas baznīcā iet. Viņš prasa mājas ļaudīm, lai pasaka viņam, kā var baznīcu atrast. Viņam izstāsta, lai iet pa priekšu taisni vien, tad lai nogriežas pa labi, tad pa kreisi un tad šis ieraudzīšot lielu augstu māju tā pati būšot baznīca. Muļķītis iet ar. Viņš iet un iet un pienāk pie vienas augstas mājas redz durvis vaļā un ieiet iekšā. Bet augstā māja nav vis baznīca, bet vēja dzirnavas, kas strādājušas visā spēkā. Melderis bijis patlaban aizgājis pusdienā. Muļķītis visu apskatās, noklausās un aiziet. Mājā viņam prasa: vai baznīcā bijis? Bijis. Nu, ko tur redzējis? Redzējis Dieva dēlu un Dieva māti. Ko tie teikuši? Dieva dēls teicis: „Litata, litata!" Dieva māte atkal: „Žiuva, žiuva!"

Kāds kalps ar savu sievu dabūjuši zināt, ka saimniece vārot ķīsēli. Viņiem arī gribējies saēsties. Izdomājuši plānu. Sieva uztraukta ieskrējusi pie saimnieces un kliegusi, lai glābjot no vīra, tas gribot viņu nosist. Saimniece devusi sievai saēsties kāroto ķīseli, gan jau būšot labi. Sieva labi saēdusies. Te ieraudzījusi nākam vīru. Saimniece sievu noslēpusi. lenācis vīrs un saskaities jautājis, vai te viņa sieva neesot atnākusi niekus kult? Sievas gan te neesot, gan jau viņa pati pāriešot mājās, lai ēdot labāk ķīsēli. Vīrs pusi šķīvja izēdis, tad errīgs saķēris šķīvja malu un iesaucies: „Ja es tagad to maitu dabūtu rokā, es viņai degunu apgrieztu otrādi," pie tam viņš apgriezis šķīvi. Izēdis tukšu un gājis uz mājām. Pēc brītiņa arī sieva aizgājusi.

Saimniece mielojusi ciemiņu ar kāpostiem un galu. Bijis savāds ciemiņš: galu vien ēdis. Beidzot saimniecei iežēlojusies sirds par skaisto cepeti, un tā teikusi: „Lūdzu, ciemiņ, nekaunaties, ņemiet jel tos kāpostus!" Ciemiņš! JPaldies, paldies, kundzīt, man pietiks ar galu!"

***

Saimniekam slinks kalps, kurš tikko brokastis paēdis pazūd. Saimnieks iet skatīties, kur tad šis tā vienmēr pazūd. Kalps uzlien uz kūtsaugšas un liekas salmos gulēt. Saimnieks kāpj augšā. Kalps pieceļas četrrāpus un liekas, it kā tas ko meklētu. „Ko tad tu te dari?" „Peles ķeru." „Cik tad būsi saķēris?" „Kad to saķeršu, uz ko glūnu, un vel vienu, tad divas peles būšu saķēris."

No Ezeres pagasta uz Nīgrandes pagastu braukuši puiši pāri Ventai līdzēt mēslus vest. Tur tie labi sadzērušies un sākuši plūkties. Ezernieki jau bijuši pārbraukuši pāri Ventai, kad atskrējis viens no nīgrandeniekiem pakaļ un saucis: „Va dzirdēji, Ģiert, vai nepalika mana kakla pumpa tavai saujai?"

***

Kādās mājās viesības. Kaimiņu Ješka labs iemetējs un liels „joku-polis". Kad Ješka jau labās „zēģelēs", tas sāk uzdziedāt, žestikulēt, skaļāki sarunāties. Mājas mazajai, gadus vecajai Anniņai paliek no Ješkas bail. Cieši piespiedusies lielajai māsai un vērīgi nolūkodamās uz Ješku, tā bailīgi nosaka: „Redzi, kā tam Ješkam tā bārda kust!..." Ješka to sadzirdējis pusnikni, puszobgalīgi atcērt: „Ak tu pagāna meitēns, vai tu gribi, lai man bārda stāv uz vietas, kad es pats kustos!"

Kāds aizgājis ciemā pie kaimiņu Andža. Kaimiņš Andža bija sataisījis stipru šņabi ar turku piparu un pacienājis arī kaimiņu. Kaimiņš iedzēris kliedz: „Andž bral, Andž bral, gada nu par siev' un bērniem, jipts mutē!"

***

Pie kāda saimnieka dzīvojusi kalpa sieva. Šī nu reiz tikusi pie saimnieces Gribēdama visām reizēm pielikt zupai sāli, viņa arī sasālījusi krietni, jo krietni zupu. Viņas vīrs, mājās pārnācis, prasa ēst. Sieva arī iedod zupu. Vīrs prasa: „Kur tu šoreiz tik daudz sāls esi salikusi?" Sieva atkliegusi: „Kuš, kuš, tā jau ir saimnieka sāls!"

***

Kāds puisis noskatījies, ka meita neprot labi vērpt. Vietumis gājis kunkuļu kunkuļiem, citur atkal tik tievs, ka jāplēš piļips! Šis nu tā skatījies, skatījies, te iesaucies: „Kunkul, steidzies, piļips nāk!"