Mazais Pēcītis pūlas uzvilkt zābakus. Pūlas jau ilgāku laiku, bet nedabū kājā ne vienu, ne otru. Te pie viņa pienāk vecā māte un saka: „Pēcīt, bērns, tev jau tas zābaks par knapu." Pēcītis atbild: „Tat dābakt nav vit pal knapu, bet tat pilkt tai kājai il pal galāku."
***
Vilītis: „Ko tu, mat, tam darītu, kas saplēstu lielo vazi ēdamistabā?" Mate: „Es to nopērtu!" Pec brītiņa ienāk Vilītis ar savadu smaidu seja un saka: „Nu labi, māt, tēvs saplēsa ko tu darīsi?"
***
Reiz Jurītis jauta mātei: „Vai nav tiesa, mamiņ, kad es būšu liels, tad būšu kungs?" Mate: „Ja, Jurīt, bet tev vajaga but vienmēr rātnam un krietnam!" Jurītis: „Vai nav tiesa, mamin, visi nerātnie zēni klust par sieviešiem?"