Asorti ar tekstu šodienai (08.01.2020)9

Reiz dzīvojis vecs saimnieks. Viņam māja bijusi galīgi nopuvuši. Domājis jaunu uzcelt, bet koku nav. Gudro, kur ņemt. Redz, tajos laikos, kad vajadzēja ko jaunu saimniekam būvēt, tad kokus deva kungs. Šis nu domā, kā būtu labāk. Paņem savu zostiņu līdz, ko pacienāt cienīgtēvu un cienīgmāti. Kungs pieņem šo. Šis izstāsta, ka šim vajagot koku, ko jaunu istabu celt, vecā galīgi sapuvusi. Tad tas atminas, ka šim zoss ir līdzi, dod to cienīgtēvam. Bet cienīgtēvs paskatās uz šo un saka: „Bet mēs taču esam pieci un kā tad ar vienu zostiņu lai izdalāmies?" „Nekas, cienīgtēvs, ņemiet mani par dalītāju, es zinu kā to darīt" „Nāc un rādi, kā to darīt." Kad zoss bija noplūkta, vecais ķērās pie dalīšanas: nogriež galvu ar visu kaklu un dod to pašam kungam: „Jums kā visu cienīgo kungu galvām tā gudrība un visas varas būšana par to mazo lopiņu." Tad viņš nogriež vienu un otru spārnu, dod cienīgai ar pašas meitu, teikdams: „Tas jums ar daiļo meitiņu lai jūsu dvēselītes spēj laisties pa debesu debešiem." Tad viņš nogriež abas kājas un dod abiem kunga dēliem: „Tas cienīgā dēliem, lai jūs variet būt labi čakli un veikli. Bet šis viss atlikums lai paliek man pašam par to dalīšanu." Kungs ar savu cienīgo pabrīnās vien par tādu dalījumu, un no priekiem tam dod kokus, cik tik vajadzīgs. Šis arī vairs nav muļķis un uzcēlis sev māju kā kunga pili lielu, pāris skursteņu, lieliem logiem un platām durvīm. Citi kaimiņi to redz un prasa, kur šis tādu varējis uzcelt, ka nav bijis ne plika graša pie dvēseles. Šis visu izstāsta. Šie redz, ka tas viss par vienu zosi dabūts. Vienam večukam ienāk prātā: „Pag' man ir sešas zosis, ja es aiznesīšu tās, tad viņš man arī dos". Viņš aiznes visas zosis kungam un lūdz to, lai dodot šim kokus, ko jaunu kūti uzcelt. „Labi, labi, bet, mīļo saimniek, kā lai nu varam, tev sešas zosis un mēs esam pieci?" 84 Saimnieks, nabags, nezin ko darīt. Kungs atminas, ka pie viņa bijis saimnieks, kas tik savādi bija dalījis un tik labi visiem iznācis. Lai pasaucot to šurp. Šis atnāk un tam uzdod izdalīt tās sešas zosis šiem pieciem līdzīgās dalās. Šis padomā un, ilgi neprātodams, saka: „Nu, kad tā, tad tā. Šo darām šā! Ņemsim pa trim: Jūs, kungs, ar cienīgmāti un viena zostiņa trīs, jūs abi dēli un atkal viena zostiņa trīs, bet šī zostiņa un abas jaunkundzītes atkal trīs. Tikai nu vēl šīs divas zosis! Darīsim tā: es un viņas abas atkal trīs. Tā, nu ir visiem līdzīgi izdalīts." Visi acis vien ieplēta. Par tādu joku kungs nedeva vis lūdzējam kokus, bet gan šim par labo dalīšanu. Tā šis atkal uzcēla jaunu kūti, bet otrs palika tukšā.

Muižas kalpi nokāvuši kunga cūku. Sagriezuši to gabalos; viņi vienu gabalu gaJas nozaguši. Pienācis kungs un teicis: „Es domāju, ka cūkai Četri šķiņķi?" ~.Tas, kungs, tā, kā izgriež, dažreiz iznāk četri šķiņķi, dažreiz trīs, dažreiz divi," kalpi atbildējuši. „Ak tā, tā," kungs noteicis un aizgājis.

***

Muižas kungs dod saviem 24 kalpiem lasīt gada kontraktu. Kalpi, apskatījuši to, saka kungam: „Esat gan jūs loti gudri. lt „Kā es nebūtu gudrs, ka mani katru dienu skolo 24 skolotāji," atbild muižas kungs.

***

Kāda vāciete gribējusi nopirkt veprēnu. Pārdevējs viņai devis cūciņu, bet vāciete, nezinādama vārdu „vepris", teikusi: „Es negrib vis tād cūk, kā es pat cūk, bet es grib tād cūk, kād ir man vīr!"

Dzīvojuši divi draugi medinieki. Abi bijuši varen lielīgi. Citi par viņu lielību smējušies. Draugi nolēmuši tā: ja viens sāks lielīties, otrs pieraus lielībniekam pie svārku stūra, lai zina, ka nu jau par daudz. Reiz pēc medībām sākuši atkal stāstīt piedzīvojumus. Viens lielībnieks stāstījis: „Es reiz nošāvu lapsu ar aršīnas garu asti..." Te otrs tam pierāvis pie svārku stūra. Stāstītājs turpinājis: „Tīri trīs jau nu nebija, bet divas gan bija." Draugs tam pierāvis atkal pie svārku stūra. „Lai nu divas nebija, bet aršīnu gan bija. Bet kur tad kupla!" Draugs to pierāvis atkal. Nu šis kliedzis: „Ko tu domā, lai es saku, ka lapsai astes pavisam nebija?"

***

Reiz vīrs no rīta aiziet medībās. Izstaigājas, bet neko nenošauj. Bijis slikts šāvējs, nevarējis trāpīt. Pārnācis mājās, sieva prasa: „Nu, kā tad, vai ta nošāvi arī ko?" „Ko nu nošaus!" vīrs atbild, „šaut jau šāvu, bet tie šāvieni par lieliem. Kuram putnam šauj, tas zemē nenonāk, jo izput turpat gaisā, ka ne sēnalas nepaliek!

Seski, kā zināms, ir mazi un loti manīgi kustoņi. Nav viegli viņus uzmeklēt, bet vēl grūtāki ir tos noķert Arī noķertos seskus vajaga ļoti rūpīgi nodīrāt, lai nesabojātu plāno un dārgo ādiņu. 88 Malēnieši turpretī zina noslēpumu, kā daudz vieglāki tikt pie sesku ādām. Stipri aukstās ziemas dienās viņi staigā ar ūdens krūzi rokā pa mežu un meklē seskus. Kad nu pamana kādu sesku, tad pieiet tam gluži klusām klāt un sāk pamazām liet ūdeni uz astes. Pēc kāda laiciņa, kad aste jau piesaluši, uzkliedz labi stipri: „Cvi!" Sesks nu sabīstas un aizskrien, bet piesaluša ada paliek uz vietas.. Vai ari mums ta nevajadzētu seskus ķert?

***

Kāds mednieks stāsta par savu brīnišķo putnu suni. Reiz mežā medījot, suns ar savu izturēšanos liek manīt, ka tuvumā putns. Mednieki skatās, vēro, bet nekur nekā nevar ieraudzīt Kad suns novēro, ka mednieki putnu nejaus, viņš sāk kasīt sniegu, līdz beidzot no dzija sniega izrok pīpes galviņu, uz kuras uzzīmēts putns! .

Reiz kāds malēnietis sataisījies uz „jakti", uzsviedis plinti plecos un gājis pār lauku. Drīz vien viņš pamanījis zaķi un krāvis tam tūlīt virsū. Beigto zaķi viņš iebāzis maisā un nesis mājās. Bet, ko tu, ačka! Izrādījies, ka viņš nošāvis kaimiņa sivēnu. Malēnietis nu nobijies stāstījis sievai: „Koa blīzu virsū, noblējās vien! Boāžu moisā blēj! Našu mājā blej! Krotu louka, skotos: ka tav valns, Andžas tuvans!"

***

Malēnietis braucis uz Rīgu pārdot caunas ādas. Braucot tas gudrojis, kā piemānīt Rīgas kungus. Viņš salicis caunas ādas vienu pie otras tā, ka izskatījusies tikai viena āda. Adas pārdevis, malēnietis lielījies: „Redz, ka iesmērēju divas par vienu!"

Mežsargs grib apķīlāt sēņu māmiņas, kas bez atļaujas mežā sēņo. Māmiņas it lepni atbild: „Augsti cienītais kungs, tev plinte plecos, un tu gribi ar sēnēm krāmēties, āre kokā mednis!"

***

Kāds igauņu gala vīrs sadomājis zaķus šaut. Bet dēli teikuši, ka neesot biszāļu. Tēvs lādējis kramenīcu ar skrotīm vien, jo „melnās smiltis dārgas". Izgājis laukā un laidis savu kramenīcu vaļā. Dēli prasot, kur tad zaķis, šie neredzot. Tēvs atbildējis: „Gan skrotis meklēs", un sūtījis dēlus, lai ejot un no paegļiem nesot zaķi mājās.

***

Kāds kurzemnieks atbraucis no leišiem un stāstījis mājniekiem: „Tur ir gan lieli meži ar daudz zvēriem. Ar vienu otru lāci izcīnījos. Kādās medībās laukā nakts uznāca. Es piepēži sev priekšā ieraudzīju kādu zvēru. Nostāvēju labu laiciņu drebēdams un tad, paskatījies tuvāk, ieraudzīju briesmīgo zvēru beigtu vārnu!"

Jā, godājamie mednieki," Vilkacis iesāka, „man nupat ienāca prātā kāds interesants gadījums, kuram varbūt, daudzi neticētu, ja es pats šinī notikumā nebūtu ņēmis dalību. Lieta šāda: „šovasar ar Kēpuru norunājām kādu dienu iet uz pīlēm. Runāts darīts; sataisāmies un ejam. Bet ejot pār kanālu man atmetas pulvera rags un iekrīt ūdenī. Ķēpurs, labs peldētājs būdams, ne sekundes nedomādams, metas uz galvas lejup. Domāju, nu labi ir: Ķēpurs, sak' manu pulvera ragu tūliņ iznesīs, un varēsim ceļu turpināt. Bet, ko jūs domājiet, mani kungi, elpas neatvilcis es gaidu veselu minūti, ka Ķēpurs pacelsies virs ūdens, gaidu divas minūtes, piecas, desmit, bet Kēpurs pazudis, kā daždien ūdenī iekritis. Nu, ilgāk nedomādams, metos es arī lejup. Un, ieķēries siekstā, sāku skatīties un meklēt, kur palicis mans Kēpurs. Un ko jūs domājiet, jā, vai kas to ticētu, ja es pats nebūtu to savām acīm redzējis: Kēpurs, atradis manu ragu un no viņa pārber pulveri savā ragā. leraudzījis mani, tūliņ gan, blēdis, iznira virs ūdens, bet es ar viņu vairs uz pīlēm negāju, un no šīs reizes es Ķēpura vairs nepazīstu."

***

Kāds miertiesnesis dzīvojis mazā miestiņā. Reiz viņš sarīkojis lielas viesības. Miertiesnesis savus viesus gribējis pacienāt ar stirnas cepeti. Bet tā kā miestiņā stirnu nevarējis dabūt, tad tā bijusi jārauga kautkur citur. Viņš ataicinājis pie sevis kādu malu mednieku un sacījis: „Vai nevari man pagādāt stirnu, es tev labi atalgošu!" „Jā, miertiesneša kungs, bet medīt jau ir aizliegts! Un ja mani muižnieks noķer, tad draud bargs sods," atbildējis mednieks, (Tanī laikā medību 91 tiesības bijušas tikai muižniekiem.). „Nekas, tad jau es tevi tiesāšu," atbildējis miertiesnesis. Tā mednieks bijis ar mieru un aizgājis uz mežu. Tur viņš nošāvis stirnas nevien miertiesnesim, bet arī savām vajadzībām. Kad viņš aiznesis miertiesnesim stirnu, miertiesnesis tam jautājis: „Nu, vai noķēra tevi?" Dabūdams zināt, ka ne, viņš uzsitis medniekam uz pleca un, to labi apdāvinādams, teicis: „Nu, tad tu esi malacis!"

Zirgu tramvajā ienāk dāma lepnā kažokā. Kāds kungs piedāvājis dāmai vietu, bet šī atteikusi: „Pateicos, es jūsu iesildītajā vietiņā nesēdēšu!" Kungs atteicis: «Atvainojiet, bet jūsu dēl es savās biksēs ledu nenēsāšu."

***

Kada sieva nostājusies uz ielas pie ugunsgrēka paziņošanas signāla un gaidījusi tramvaju. „Vai jus esat pirmo reizi ar pīpi uz jumta?" jautājis kads garāmgājējs. «Neesmu vel ne reizi ar pīpi uz jumta bijusi," šī atteikusi. „To jau var redzēt, ka jus gaidāt tramvaju pie ugunsgrēka paziņošanas signāla." Nu sieva tikai apķērusies, kas par vainu!

***

Priekš astoņdesmit gadiem, kad Rīgā nebija vēl ielas apgaismotas, Rīgas rāte izdeva šādu likumu: Visiem Rīgas pilsoņiem, kas vēlu nāca mājās, vajadzēja ņemt līdzi lukturi. Bet tā kā pilsoņi bija pieraduši pie tumsas, tad viņiem bija neērti ar lukturi staigāt. Rīgas pilsoņi lukturi ņema gan līdz, bet sveci nelika iekšā. Tad Rīgas rāte izdeva jaunu likumu, ka lukturos vajaga ielikt sveci. Pilsoņi gan sveci ielika lukturos, bet dedzināt nededzināja. Beidzot Rīgas rātei vajadzēja izdot vēl vienu likumu, lai sveces būtu aizdedzinātas. Tagad Rīgas pilsoņiem vajadzēja likumu pildīt.