Asorti ar tekstu šodienai (08.01.2020)9

Tramvajā iekāpj divi kungi, viens resns, resns, bet otrs tik tievs un izkaltis kā žagars. Resnais kungs nosēstas, aizpildīdams viens pats kādas trīs vietas, tā ka tievajam vairs telpas neatliek. Šis paliek dusmīgs, ka tādus resnus vai nu nevajagot tramvajā iekšā laist, vai arī ņemt dubultu cenu. Bet resnais pasmejas: „Nu, kungs, ja pēc resnuma sāks maksu ņemt, tad jau nebūs nekāda aprēķina jūs laist iekšā!"

***

Zaglis gribējis dienas laikā apzagt kādu. Viņš nostājies un sācis skatīties uz Pētera baznīcas torņa galu. Apkārt viņam sastājušies daudz laužu un arī sākuši skatīties, bet nevarēdami nekā ieraudzīt, jautājuši zaglim, ko viņš tur skatoties? Zaglis ar labo roku rādījis uz gaili, bet ar kreiso izvilcis jautātājam no kabatas pulksteni, sacīdams: „Jūs redziet to lielo gaili! Viņam uz deguna (knābja) ir ods, bet tam odam ir caurs zobs. Tamdēļ skatāties vēl, bet man ir jāiet."

***

„Kadu zārku kungs veļas, metāla vai koka?" „Kuri tad tie labākie?" „Ir vieni, ir otri labi. Metāla zārki ir tikai stiprāki un izturīgāki, bet es jums ieteiktu labāki pirkt koka, jo koka zārki ir daudz veselīgāki."

Kāds slavējams un labdarīgs mācītājs bija, savu nabadzīga draudzi pažēlodams, licis no savas kabatas kādu sliktu lielceļa gabalu pārlabot. Kad pašulaik ap to tika strādāts, un pats mācītājs ar tur bija to darbu apskatīties, tad kāds kaimiņu muižas lielskungs to pašu ceļu jādams, spītīgi viņu uzrunāja: „Šis ceļš nu gan maksā jums daudz pūlu un izvelk daudz naudas, cienīgs baznīckungs! Un tak es šaubos, ka šis tas ceļš uz debesīm ir!" „Jums taisnība, cienīgs kungs," garīdznieks atteica, „jo, kad viņš tas būtu, tad es gan jūs še nesatiktu!"

***

Senos laikos dievgalda maizi kads mācītājs nēsājis kabata un tad tik pagrābis ar roku un devis draudzei. Reiz mācītājam kabatā gadījies naudas gabals Šis aiz pārskatīšanās iedod to kādam baznīcēnam, kas to iesviež mutē. Vēlāk baznīcēns prasa kādam savam biedrim, ko šim mācītājs devis? „Ko tad nu citu, kā tā Kunga miesu!" Tā šis atbild. „Nu, tad man atkal gadījies tas kauls!" saka pirmais baznīcēns.

Reiz mācītājs sprediķi sakot teicis: „Elles kalpi jūs esat, brandvīnu lakdami. Neviens dzērājs netiks debesu valstībā, bet velni tos uzdurs uz pīķiem un cepinās. Jūs sakāt, ka cienīgais barona lielskungs ar dzer, bet viņš grib dzert, viņš var un viņam smēķē. Amen!"

***

Reiz kādam muižniekam pazuduši trīs teļi: divi sarkanā krāsā, viens melns. Muižnieks licis mācītājam svētdien baznīcā to pasludināt, varbūt, ka kāds tos būšot redzējis. Mācītājs, labi latviski neprazdams, teicis: „Tam musu baronam ir pazuduši drei kalb: div sātan, vien veli!"

***

Saimnieks: „Es naku pie dievgalda pierakstīties." Mācītājs: „Bet vai tad tu esi arī sagatavojies ta labi?" Saimnieks: „Ka ne, alu izbrūvēju, cuku nokāvu, Trīne sviestu sakūla un karašu izcepa. Mācītājs: „Ja, ja, bet kā tad ar to garīgo pusi, vai tur arī esi sagatavojies?" Saimnieks: „Ar to garīgo pusi jau nu gan kā ir, tā ir." Mācītājs: „Bet cik tad to nācēju pavisam ir?" Saimnieks: „Es ar Trini, tēvs ar māti, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dcli." Mācītājs: „Es tev prasu, cik pavisam?" Saimnieks atri: „Es ar Trini, tevs ar mati, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dēli." Mācītājs: „Bet es tak prasu, cik?" Saimnieks pavisam atri: „Es ar Trini, tevs ar mati, abi kalpi ar savām sievām un visi četri Annas dēli!" Mācītājs: „Nu, tad skaiti ta labi lēnam, lai es varu saskaitīt."

Daži draudzes locekli sūdzas superintendentam Pankam, kas turpat Jelgavā dzīvoja, ka Konrādijs savos sprediķos niekus stāsta, ka viņš par mācītāju vairs nederot. Panks iet pārliecināties. Konrādijs sprediķojis: „Jūs Visi esat grēcīgi, bet mēs, baznīckungi, nesam jūsu grēku nastas, mēs esam jūsu grēku nastu nesēji ēzeļi. Bet vislielākais ēzelis, kam jānes vislielākā nasta, ir mūsu superintendents, kam mēs nododam jūsu grēkus. Lai Dievs viņam palīdz šādu lielu nastu nest." Pēc šāda sprediķa Konrādijs tomēr vietā palicis.

***

Konrādijam bijis populārs palīgs. Kad „Latviešu avīzēs" bija ziņots, ka sprediķos palīgmācītājs, baznīca lūztin lūza no apmeklētājiem, kamēr Konrādija dievkalpojumus apmeklēja tikai vecas sieviņas un arī jaunieši, tā paša amiziera dēļ, tomēr baznīca bija parasti pustukša. Reiz, kad pēc paziņojuma avīzēs, vajadzēja sprediķot palīgam, pēdējais bija piepēži saslimis un sprediķot nācās virsmācītājam Konrādijam. Uzkāpis kancelē un redzēdams pilno baznīcu dievlūdzēju, kas savukārt bija diezgan pārsteigti, ieraugot kancelē „stārķi", šis brīdi novēroja situāciju ār raksturīgu pavērienu par labi un pa kreisi un beidzot noteica: „Nekā, mani mīļie, vecais pats!"

Jelgavā reiz dzīvojis vecs mācītājs Konrādijs. Viņš bijis jau par vecu, lai apkoptu savu draudzi, un tāpēc viņam piedots palīga mācītājs. Kādā jaukā vasaras svētdienā baznīca bijusi pārpildīta. Arī dievgaldnieku bijis daudz, kā jau tajos laikos parasts. Mācītājs Konrādijs bijis jau atnācis, bet viņa palīgs bijis aizkavējies, jo iepriekšējo vakaru bijis kādās viesībās. Konrādijs gaidījis, gaidījis, bet, nevarēdams sagaidīt, sācis pieņemt dievgaldniekus viens pats. Dalīdams svēto vakarēdienu, viņš pastāvīgi skatījies uz durvīm, kur palīgam vajadzējis ierasties. Bet viņa darbs gausi gājis uz priekšu. Te vecais Konrādijs sadusmojies un iesaucies: „Ja tas mans zellis neatnāks, tad jau mums te būs jāpuņķojas līdz vakaram."

***

Reiz mācītājs ar ķesteri sestdienas vakarā gājuši pie viena saimnieka jērus zagt. Mācītājs stāvējis pie durvīm un ķesteris iegājis kūtī. Gluži negaidot uznācis saimnieks. Mācītājam izdevies aizmukt, bet ķesteri saimnieks noķēris. Mājas ļaudis nepazinuši ķesteri un krietni to piekāvuši. Svētdienu baznīcā mācītājs ieraudzījis ari ķesteri un vilcis iekš kolektēm: „Ak tu, svētais jērs, kā tev pagājušo nakti gāja pie tā sa—a—aimnieka?" Ķesteris sapratis un atbildējis: „Mani noķēra un nepazina un piesita kā vecu ve—e—ellu."

Draudzes pērminderi ieronas pie Konrādija, lai aizlūdz Dievu, ka lietus lītu. Nākamā svētdienā, kad visi aizlūgumi beigti, Konrādijs saka: „Un tad man, mīlā draudze, tev jāpaziņo, tavi pēlminderi bija atnākuši pie manis, lai es lūdzot Dievu, ka lietus lītu, bet to es tev saku, ar šito vēju, lūdz Dievu, nelūdz, lietus kā nelīs, tā nelīs."

***

Reiz kāds mācītājs sitis dūri uz galda un prasījis mācības puišiem: „Kas ir pasaule?" Bet galds bijis noziests ar sviestu. Mācītājs atrāvis dūri, paskatījies un it kā atbildes vietā iesaucies: „Tīrais sviests." Pēc tam sadusmojies, sitis otrreiz dūri vēl stiprāk uz galda un kliedzis: „Kas to radīja?" Atrāvis atkal roku atpakaļ, apskatījies un noteicis atbildes vietā: „Palaidņa puikas!"

***

Sabiles mācītājs Kupfers bijis labs iemetējs. Kāda saimniece, kurai vīrs sirga ar to pašu kaiti, viņu aicina pie sevis, lai vīru tomēr pamācot un atgriežot uz taisno ceļu. Saimnieks gulējis gultā, Kupfers tam ņēmies apkārt. Beidzot saimnieks nopūzdamies sacījis: „Ja jau kalngali ir mitri, ko tad lai no ielejām sagaida!"

Konrādijs bij liels savādnieks. Vasaras laikā staigāja pa Jelgavas ielām baltās apakšbiksēs un kažokā. Ne par velti viņu bija iesaukuši par stārki. Un tādu Pūcīšu Oederts viņu bija uzzīmējis savā kalendārā. Pēc kāda sprediķa Konrādijs pamāca draudzi: „Mīļā draudze, man tev kas svarīgs jāpasaka. Tas bezdievis Pūcīšu Ģedus savā laika grāmatā mani uzzīmējis par stārķi. Es tev lieku pie sirds, to grāmatu nepirkt un to pasacīt ari saviem mājiniekiem. Es, jūsu gans, esmu tur izķēmots." Vēlāk Pūcītis atzinies, ka labāku ieteikšanu savam kalendāram viņš nevarējis vēlēties. Tanī gadā kalendārs ticis ātri izpirkts.

***

Konrādijs uzsauc kādu pāri. Bet te piepēži brūte saslimst un nomirst. Svētdienā, kad noliktas kāzas, mācītājs viņu piemin, sacīdams aizlūgšanā šādus vārdus: „Tu, Kungs Jēziņ, ko tu esi izdarījis? Mums šodien Upmalu Jānis bija jālaulā ar viņa brūti Mariju, bet tu to esi pie sevis aizsaucis. Kas tev bij ienācis prātā, ka tu mūsu brūtgānu un visus kāziniekus tā piemeklēji un apbēdināji? Mēs visi tagad tevi lūdzam: griezi visas lietas atkal par labu un palīdzi Upmalu Jānim atrast jaunu brūti, lai mēs drīzumā varam dzert jautras kāzas."

***

«Mācītajā kungs, vai jus pec pusdienas arī atpūšaties?" „Pec pusdienām mana sieva parasti vienu stundu atdusas." „Piedodat, mācītāja kungs, es domāju, kad jūs atpūšaties?" „Nu jā, kad jau mana sieva guļ, tad jau man ir miers!'

Svētes pagastā, Jelgavas apkārtnē, nomirst kāds lustīgs skroderis Grīnberģis, kas bijis arī mūzikants un, savu tauri pūzdams, gājis pa godu godiem. Pie skrodera apglabāšanas uzaicināts mācītājs Konrādijs. Viņš nu tur savu kapa runu. Apcerēdams Grīnberģa amatu un gaitas, Konrādijs saka: „Tu pūti ballēs, tu pūti svētkos, tu pūti kāzās, tu pūti kristībās, tu pūti ziemā, tu pūti vasarā, pūt nu tagad, Grīnberģi! Vai vari papūst! ..."

***

Reiz brauc vilcienā students un virsnieks ar savu sunīti. Studentam piepēži nokrīt avīze zemē, un virsnieka mazais sunītis uzkāpj tai virsū. Virsnieks, to redzēdams, saka: „Mācies, mācies, Bobsik, būsi par studentu!" Students, to dzirdēdams, atbild: „Mācies vien, Bobsik, ja netiksi par studentu, būsi virsnieks!"

***

Skolotājs prasa zēnam, ko šis darot. Zēns: «Dzēšu cūkas ārā no burtnīcas." Skolotājs: «Ta nesaki, bet saki traipus! Bet vai tu nezini, kādu zīmi liek «bet" priekšā?" Zens: «Astīti!" Skolotājs: «Ta nesaki, saki «komatu"." Zens visu to labi ievērojis. Viņš kadu dienu palīdzējis tēvam cūku nokaut un nokavējis skolu. Skolotājs: «Kapec tu nokavēji?" Zens: «Ja, skolotajā kungs, vakar tevs kava traipu, un es turēju pie «komāta"!"

***

Kāds saimnieks pārdevis govi diviem pircējiem. Pircēji viņu sūdz pie tiesas. Saimnieks aiziet pie advokāta pēc padoma. Advokāts paskaidro, lai pie tiesas nerunājot, bet kad tiesnesis jautājot, tad lai velkot roku gar degunu un svilpojot Par padomu advokāts prasa 10 zelta rubļus, kurus saimnieks apsolās maksāt. Saimnieks aiziet uz tiesu. Tiesnesis jautā: „Kāpēc jūs govi pārdevāt diviem pircējiem?" Saimnieks velk roku gar degunu un svilpj. Tiesnesis jautā otrreiz, bet saimnieks dara kā mācīts. Tiesnesis domā, ka saimnieks ir traks, un atlaiž to. Advokāts nak pretīm un prasa savu algu, bet saimnieks velk roku gar degunu un svilpj.