Zvēru karalis
Zvēriem jāievēl jauns karalis. Šie ilgi spriež, pēc kādiem kritērijiem tādu izraudzīt, līdz vienojas, ka ievēlēs to, kam vislielākais daikts - karalim galu galā jābūt īsteni vīrišķīgam.
Tā kā zilonis nav ieradies un zirgs negrib kandidēt, beigās ievēl lauvu. Lauva apsēžas uz troņa, iespaidīgo mantību izkāris, un ķeras pie valdīšanas. Protams, katram kārtīgam valdniekam jāsāk ar nodevu iekasēšanu. Tā zvēri uz lauvas pavēli salūko ēdamo, kāds nu katram ir, un nes lauvam pie troņa kā nodevas.
Pirmais atnāk lācis. Lauva šim prasa: "Ko tu atnesi, ķepaini?"
"Teļu, mans ķēniņ!" lācis atbild.
"O, malacis! Liec tur, malā!"
Nākamais atnāk vilks. Lauva prasa: "Ko tu atnesi, pelēci?"
Vilks uz to: "Jēru, mans kungs!"
"Malacis, liec kaudzē pie pārējā!"
Tālāk nāk lapsa un sakās atnesusi vistu.
"Derēs, liec pie pārējā!" lauva parausta plecus. Nākamais rindā ir zaķītis.
"Un ko tu esi atnesis?" lauva bargi vaicā.
"Burkānu..." garausis bailīgi nopīkst.
Lauva uzreiz paliek nikns.
"Burkānu?! Kāda mārrutka pēc burkānu?! Kas, es tev pēc grauzēja izskatos?! Nē, šitais nekam neder! A nu, ka griez muguru, garausi!"
Zaķīts paklausīgi pagriež, un lauva aiz piemērotāka sitamā trūkuma ņemas izlietot savu vareno metamo kā pletni. Lauva nu ņemas zaķīti pletnēt, cik spēka, zaķītis locās pa zemi spiegdams un brēkdams, līdz pēkšņi sāk histēriski smieties. Lauva paliek vēl niknāks un pletnē šo vēl negantāk, bet zaķītis kā turpina, tā turpina zviegt.
Vienā brīdī lauva neiztur un jautā: "Klau, garausi, vai tev ar nemaz vairs nesāp, ka tu visu laiku tā smej?"
Zaķītis uz to: "Sāpēt jau sāp traki, bet re, kur ezītis ar plūmi atnācis!"