Tātad par visu pēc kārtas. Šovasar izlēmu savā dzīvē kaut ko mainīt un nokārtoju visas atlikušās kategorijas savā autovadītāja apliecībā, izņemot, protams, uz moci. Nepārprotiet mani, bet man ar savu masu ap 100 kg + ātrums, galīgi negribās nokrist. Bet katrs motobraucējs var apliecināt, ka VISI motobraucēji iedalās divās kategorijās, tie kas ir nokrituši un tie kas vēl nokritīs.
Tā nu uzrakstīju atlūgumu savā iepriekšējā darbavietā. Un pēkšņi viens no bijušajiem kolēģiem, no senākiem laikiem, zvana un saka, nu tā kā tu noliki tiesības uz smago un piekabi, negribi pamēģināt pabraukt ar fūri? Es principā ar bosu parunāju, viņš neiebilst, atbrauksi, paskatīsies, ja patiks, varēsi pats mēģināt. Nu ko? Plāni nebija gluži tādi, bet paskatīties jau var.
Turpmākajā stāstā centīšos parādīt tālbraucēja dzīvi no gaišās puses. No skaistākās un smieklīgākās puses. Par negatīvo centīšos nerunāt. Izbraukājām visu Rietumeiropu krustu, šķērsu. Pirmos pāris mēnešus vizinājos līdzi, skatījos, brīnījos, priecājos, mācījos. Un pienāca tā diena, kad bija jāizlemj, palikšu vai meklēšu ko citu. Īsti pārliecināts nebiju, bet nolēmu - riskēšu!
Uzreiz varu pateikt, ka šis darbs mani salauza. Un pie tam tādā veidā, kā es vismazāk gaidīju. Sākumā prombūtne no mājām bija kā izraušanās no rutīnas, jaunu iespaidu gūšana. Bet ļoti ātri to nomainīja jauna rutīna, ģimenes, sievas neredzēšanas rutīna. Sākumā dēls ļoti lepojās, ka tētis brauc ar fūri, bet ļoti drīz attieksme mainījās. Nāca klāt ar asarām acīs un teica - tēti, es negribu, ka tu brauc projām. Un ko es varēju pateikt? OK? Nebraukšu? Atlika atstrādāt norunāto.
Ļoti daudz fotogrāfijas neiekļuva šajā rakstā, jo no braucošas mašīnas bieži vien ir grūti noķert fokusu. Lielāko daļu no iespaidiem vispār neizdevās iemūžināt, jo kamēr sameklē telefonu, jau esi pabraucis garām. Tad kad jau braucu viens pats, braucot vispār neko nenobildēju. Un vispār, viss ir bildēts tikai ar telefonu. Secība arī galīgi aplama.
P.S. Lielākas bildes ar dubultklišķi.
