Aiz pirtīm ieleņa izmet nelielu loku un tālāk tā ir klāta ar bruģi. Šeit apkārtējā apbūve kļūst vēl iteresantāka!
Te patiešām var atrast īstas krievu stilā būvētas mājas. To krāsojums vietām gan izskatās tīri amizanti, bet tās vismaz ir saglabājušas savu vēsturisko izskatu un tādus netņemamus tradicionālo krievu māju elementus kā kokgriezumiem dekorētās aplodzes.
Pa starpu tam visam gan parādās pa kādam graustam. Pie tam! Var manīt, ka šeit vairākas mājas ir cietušas no ugunsgrēkiem. Tādu māju te ir uzkrītoši daudz! Kas tam ir par iemeslu? Tiešām nemāku teikt, bet pieļauju, ka šeit notiek ļaunprātīga dedzināšana.
Tālak bruģētā iela ved augšup kalnā virs kura jau var pamanīt baznīcu kupolu smailes. Tātad tuvojos Visockas klosterim.
Visockas klosteris. (Высоцкий монастырь).
Tā nu esmu nonācis līdz šīs dienas ekskursijas pēdējam apskates objektam. Tātad tas ir viens no Serpuhovas klosteriem. Patiesībā Serpuhovā un tās pievārtē agrāk atradās vairaki klosteri, bet uz šodienu no tiem tikai divi ir labi saglabājušies un tie joprojām darbojas. Viens no tiem ir Serpuhovas bīskapijas pareizticīgo sieviešu klosteris (Серпухо́вский Влады́чный Введе́нский же́нский монасты́рь), bet otrs ir- Visockas pareizticīgo vīriešu klosteris (Высоцкий монастырь) pie kura es tagad arī atrodos.
Nonākot līdz šī klostera žogam, jeb precīzāk teikt-mūrim, jau var manīt, ka šis objekts atšķirībā no lielā vairuma citu, kuri atrodas šajā pilsētā, tiek labi uzturēts un kopts. Klosteri apjož iespaidīgs mūris un klostera teritorijā var iekļūt pa trim vārtiem. Vārti kuri atrodas uz ielas pusi izrādās ir slēgti un no šejienes klostera teritoriju var apskatīt tikai starp šo vārtu režģu spraugām.