Kosova 4. daļa: No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu sniegotajām virsotnēm.7

Vēl tikai nokāpjam līdz strautam un piepildām visas automašīnā esošās pudeles ar dzirdo un atspirdzinošu kalnu ūdeni, un varam doties lejup atpakaļ uz Restelicu.

Tā nu ripinām lejup Restelcias virzienā. Mākoņi ir paklīduši un mums priekšā atkal paveras lieliskas kalnu ainavas.Atkal sastopam vairākus aitu ganāmpulkus, kuri šķiet atstāti bez uzraudzības vai nu to gani ir kaut kur kautrīgi paslēpušies. Interesanti! Kas notiek, ja aitu ganāmpulks šķērso valsts robežu un ieklīst kaimiņvalstu teritorijā? Aitām taču cilvēku nosacītās un izdomātā robežas neeksistē. Vēl jo vairāk ievērojām, ka robežas šeit ir visai pavirši marķētas un nezinātājs klīstot šeit pa kalniem bez īpašām problēmm nejauši var šķērsot valsts robežu.

Patiesībā lopi labi zina savas mājas un tuvojoties vakaram paši atgriežas tajās. Braucot lejup satikām varākus aitu bariņus, kuri patstāvīgi devās uz lopu novietnēm vai fermām. Atkal garām paslīd pāris lopu novietnes un un fermas uz kurām acīmredzot dodas pa ceļam sastaptie aitu bariņi. Jā, lopiņi taču jūt, ka drīz satumsīs un sāksies nakts tādēļ laicīgi dodās lejup.

Restelica: bezdars un demogrāfija.

Vēl pāris līkumi un ielejā atkal parādās Restelicas ciems. Skats vienkārši lielisks! Šķiet, ka dzīvot šādā vietā ir kā pasakā. Patiesībā gan ne viss tik rožaini ir kā uz pirmo acu uzmetienu šķiet! Lieta ir tāda, ka tieši šis ir reģions kurā ir vislielākais bezdarbs Kosovā. Ja tā kārtīgi ieskatāmies tad pamanīsim, ka šajā un vairākos iepriekš redzētajos ciemos ir diezgan daudz māju, bet tik pat kā nemanīsiet nevienu industriālo objektu. 

Šeit augstu kalnos arī ar lauksaimniecību tik pat kā nav iespējams nodarboties, jo klimatiskie apstākļi ir salīdzinoši bargi un kalnu reljefs nav piemērots lauku ierīkošanai. Atliek tikai nodarboties ar lopkopību. Faktiski lopkopība arī ir galvenā vietējo iedzīvotāju nodarbošanās, bet visiem ar to vien iztiku nenodrošināt. Rodas jautājums:  no kā tad īsti iztiek šī kalnu ciema iedzīvotāji?

Šķērsojot ciemu gan rodās iespaids, ka neskatoties uz to, ka te ir liels bezdarbs, ciema iedzīvotāju skaits šeit nevis sarūk, bet tieši pretēji-palielinās! Un tā tas patiesībā arī ir. Šeit tiek būvēts liels skaits jaunu māju vai tiek paplašinātas jau esošās. Celtniecības darbi notiek ik uz soļa. Jā, haotiski, bet notiek. Pat tagad vēlu vakarā braucot cauri ciemam redzam, ka vairākās vietās vīri vēl jo projām rosās. Kaut kas tiek betonēts, tiek griezta armatūra u.t.t. Brīžiem šķiet, ka mājas tiek būvētas pavisam nepiemērotās vietās, pavisam stāvās nogāzēs.

Turpinām ceļu un loku pa lokam braucam lejup pa ciema šaurajām ieliņām, un pavisam drīz nonākam tā centrā, kur ievērojam vairākus sporta laukumus, kuros rosās ļoti daudz bērnu. Izrādās tepat atrodas ciema skola. Tepat atrodas arī veikals pie kura uz īsu brīdi pieturam.  Arī  pie veikala bērnu ir kā mudž! Šķiet, ka tikai tagad vēlu pievakarē ir begušās mācību nodarbības un visi dodas māup, bet dara to nesteidzīgi. Veikalā pārmijam dažus vārdus ar tā saimnieku, kurš mums pastāsta, ka šeit kalnos tiešām ir ļoti dudz bērnu, jo šeit esot ļoti lielas ģimenes. Katrā ģimenē esot vismaz pieci bērni un bieži pat vairāk par septiņiem. Rodas jautājam, kā šādas ģimenes iespējams nodrošināt ar iztiku?!!

Veikala saimnieks skaidro mums, ka lielais vairums ģimeņu galvas-vīri pārsvarā dodoties peļņā uz Prizreņu, lielajām pilsētām valsts vidienē un ļoti daudzi uz Eiropas valstīm. Sekojoši tur nopelnītā nauda tiek sūtīta mājās lielajām ģimenēm. Brīžos kad vīri atgriežās no peļņas mājās tiekot veikti dažādi darbi sadzīves apstākļu uzlabošanai. Protams ir tādi ļaudis kas ciemu pamet uz visiem laikiem un neatgriežas. Tas gan nenozīmē, ka šeit iedzīvotāju skaits samazinātos. Kā jau tikko minēju notiek tieši pretējais un pēdējo 10 gadu laikā ciema iedzīvotāju skaits esot pieaudzis par ceturto daļu. Skatoties uz skolas sporta laukumiem par to nemaz nav jāšaubās. Nevienā līdzīga izmēra ciemā vai pilsētā pie mums Latvijā vai kādā citā Eiropas savienības valstī tik daudz bērnus, kā šeit nekad nesastapsiet.Vēl gribu piebilst, ka ļaudis šeit tiešām dzīvo visai pieticīgi un mūsu (eiropejiešu) izpratnē varbūt pat nabadzīgi, bet tajā pat laikā nekādi nevar apgalvot, ka viņi šeit būtu drūmi un neapmierināti ar dzīvi. Tieši pretēji! Man radās iespaids, ka šeit un citur Kosovā sastaptie ļaudis nemīl skaļi spriedelēt un sūroties par dzīves grūtībām, kā tas bieži notiek pie mums.

Nu tad beidzot esam izpildījuši mūsu šīs dienas plānus un varam doties uz Prizreņu. Vēl tikai kādas 10 minūtes paākstāmies un uzraujam basīti ar vietējiem bērniem. Nekādi dižie spēlētāji neesam, bet izraisām lielu jautrību apkārtējos. Restelicas puikas labprāt turpinātu mūsu maču, bet mēs liekam manīt, ka mums jādodas prom. Apsolām ka, ja būsim šeit atkal tad uzspēlēsim basketbolu  nopietnāk, bet tagad atvadāmies un pametam Restelicas ciemu.

Noslēgums.

Pēc nepilnas stundas brauciena līdz ar tumsas iestāšanos esam nonākuši Prizreņā, kur mums rezervēta viesnīca. Vēl tikai jasameklē kāds restorāniņš, kur ieturēt novēlotas vakariņas un varēsim doties gulēt.