Kosova 4. daļa: No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu sniegotajām virsotnēm.7

Vietā kur esam patreiz nonākuši Baltā Drinas upe šķērso nelielu pacēlumu, kurš sadala Metohijas līdzenumu divās daļās un šeit upe izskalojusi tādu, kā kanjonu. Faktiski šajā pacēlumā upe izveidojusi ko līdzīgu šauram pudeles kaklam pa kuru upes ūdens strauji plūst nākama līdzenuma virzienā un šo kaklu, jeb kanjonu noslēdz tilta arka pie kuras tagad esam nonākuši.

Te nu atkal nolemjam piestāt un izmest nelielu loku, un nokāpt zem tilta līdz Baltās Drinas upei. Tā arī izdarām. Šeit lejā var manīt, ka krastos ierīkots kas līdzīgs tribīnēm un šķiet, ka šeit šad tad tiek rīkoti kādi massu pasākumi.

Kamēr mēs apsekojam upes krastus lejpus tiltam pēkšņi pamanām, ka kāds no vietējiem tīņiem ir nolēmis nolēkt no tilta! Tas tā arī notiek! Slaids lēciens un puisis no vairāk kā 20 metru augstuma ielec upē! Viss kārtībā! Puisis iznirst un upes strume to nes lejup, un pēc kadiem metriem 100 lejup pa upi puisis izpeld krastā. Vēlāk krastā sastapts jauniešu pāris mums pastāstīja, ka katru gadu ekstremālo sportu cienītāji uz šī tilta rīkojot sacensības “daiļlēkšanā”. Jā šķiet, ka arī kāds no mūsu latviešu puišiem droši varētu piedalīties šādās sacensībās. Pats es nāku no Kandavas pilsētas, kurā atrodas brīvdabas peldbaseins ar tramplīniem un Kandavā katrs cienīgs vietējais puisis par goda lietu uzskata nolēkt no 10 metrus augstā tramplīna. Labi, tur augstākais tramplīns ir 10 metrus augsts, bet šis tilts ir vismaz divas reizes augstāks. Domāju, ka tas nav šķērslis! Neliels trenniņš un starp mūsu Kandavas puišiem atrastos ne viens vien, kas varētu nolēkt no šī tilta. Tādus pašus lēcējus noteikti sastapsim arī Koknesē, kuri lēkšanai ūdenī izmanto Kokneses pilsdrupas.

Kosovas ceļu Policija-neuzpērkama?!

Ir jau vēla pēcpusdiena un lai paspētu nonākt līdz Šarplaņinas kalnu virsotnēm pirms satumst ir nedaudz jāpasteidzas. Tādēļ turpinām ceļu un nedaudz piedodam gāzīti. Ceļš Prizreņas virzienā ved jau pa plašu līdzenumu kuru klāj lauki un dārzi. Ciemati šeit izvietojušies pārsvarā gar autoceļu malām. Protams, tajos ir uzstādītas ātruma ierobežojumu zīmes! Tā nu ripināmies un vienā mirklī aizmirstam par ātrumu. Pāris nepārredzamu pagriezienu un notiek tas kam bija jānotiek! Policija ar radaru! Esam uzrāvušies!

Tiekam apturēti un policista kungs mums laipni norāda, ka mums jānostājas aiz jau iepriekš apturētām trim automašīnām. Tātad jāstāv rindā uz protokolu sastādīšanu. Katra protokola sastādīšana aizņem aptuveni 5 minūtes un pēc nedaudz vairāk, kā 10 minūtēm pienāk mūsu kārta. Sākam izskaidroties! Viens no policistiem nedaudz saprot angliski un piedalās, kā tulks starp mums un protokolu rakstītāju. Sākumā mēģinām atrunāties, ka nepamanījām ceļazīmi. Nelīdz! Tad nolemju izmantot mums Latvijā tradicionāli pielietoto metodi un piedāvāju 20 euro. Nelīdz! Sods par pārkāpumu esot 30 eiro. Tad piedāvāju lai viņi ņem 30 eiro un bez papīru formēšanas mūs palaiž. Tā arī nevarot! Esot jāaiztur vadītāja apliecība un jāsastāda protokols. Es saku, ka apliecība neatstāšu un ka Eiropas likumi to neatļauj darīt. Labi, saka policists. Tādā gadījumā nāksies braukt uz banku, bet tikmēr mana vadītāja apliecība paliks pie policista. Es atkārtoju, ka apliecību neatstāšu! Galu galā nonākam pie kompromisa. Nē, ne pie tāda, kā Latvijā! Polcists piedāvā variantu, ka viņš ņem manu vadītāja apliecību un pavada mūs līdz tuvākajai bankas nodaļai, kurā varēsim samaksāt sodu. Tā arī izdarām. Nākas sekot policijas automašīnai un braucam kādus 15 kilometrus līdz esam nonākuši līdz Prizreņas priekšpilsētai, kur atrodam banku. Sodu samaksājam, saņemam vadītāja apliecību un atvadamies no Kosovas neuzpērkamajiem policistiem. Jā! Nebiju domājis, ka izdaudzinātā korumpētejā Kosovā policisti neņem kukuļus!

Gora un Gorani.

Tikšanās ar policiju un brauciens līdz bankai aizņem jau tā ierobežoto laiku. Esam Prizreņas priekšpilsētā kurā nebijām plānojuši iegriesties. Prizreņu bijām plānojuši apbraukt pa automaģistrāli. Tagad nākas atgriesties līdz automaģistrālei kura ved no Prištinas uz Tirānu. Tālāk dodamies Albānijas robežas virzienā.

Pēc kadu 10 kilometru brauciena pa automaģistrāli mēs nogriežamies no tās Žuras ciema virzienā un nu jau sākam braucienu pret stāvu kalnu. Pēc kāda brīža nonākot augstāk paveras lieliska panorāma uz Metohijas līdzenumu un kalnu pakājē esošo Prizreņas pilsētu. Uz Prizreņu mēs šovakar vēl dosimies, bet pirms tam pacentīsimies uzbraukt augstā Šarplaņinas kalnos.

Faktiski mēs jau atrodamies Šarplaņinas kalnu grēdas piekājē un tūlīt turpinām ceļu augšup pa kalnu nogāzēm. Vakars arī nav aiz kalniem tādēļ pa ceļam īpaši nekur nekavējamies. Vienu brīdi pat šķiet, ka tūlīt mūs ieskaus mākoņi un sāks līt lietus, un sākam domāt, ka neko no Šarplaņinas kalnu skaistuma nevarēsim baudīt.

Pēc brīža gan mākoņi atkal pašķiras un brīžiem parādās pat kāds saules stariņš. Ielejā var saskatīt ūdenskrātuves siluetu. Tā ir Fierzē ūdenskrātuve un faktiski tā atrodas jau Albānijas valsts teritorijā.

Turpinām ceļu augšup un nonākam pirmajā nopietnākajā apdzīvotā vietā ar nosaukumu Dragaša. Dragaša faktiski ir šī Prizreņas apgabala augstkalnu novada- kopienas (municipālā vienība) administratīvais centrs. Dragašas kopienas teritorijā atrodas 19 ciemi no kuriem dažus mēs jau šķērsojām pa ceļām un vēl dažus šķērsosim tūlīt. Dragašas kopiena ir vistālāk uz dienvidiem esošais Kosovas valsts novads kuru tautā patiesībā dēvē par Goru , jeb Gora un  ir viena ļoti interesanta lieta par kuru nāksies pastāstīt, ja reiz runājam par šo novadu jeb kopienu. Lieta tāda, ka šo novadu apdzīvo īpaša tauta jeb etniskā grupa- Gorani, jeb Goranci.