Herkulesa vārti-Gibraltārs.11

Par alu vēsta arī dažas leģendas. Tā viena vēsta, ka Gibraltara pērtiķi ieradušies šeit pa tuneli, kurš ved uz Marokas piekratsi un sākas tieši Svētā Mihaila alā. Senie grieķi domājuši, ka ala netālu no Herkulesā pīlara ir varti uz pazemes valstību, jeb elli.

Gibraltāra klints.

Pie izejas no alas iekārtots neliels suvenīru veikaliņš un kafejnīca, kura ieturam kafijas pauzi un dalāmies iespaidos par alu. Šoferis-gids sāk mūs skubināt, lai dotos augstāk uz nākamo mērķi, bet mēs nesteidzoties pabeidzam dzert kafiju un tikai tad dodamies tālāk.

Tālāk kāpjam busiņā un jau dodamies uz klints spici. Vēl pāris asu pagriezienu, kuros dažbrīt busiņš jākāpina atpakaļļgaitā, lai varrētu izdarīt pagriezienu, jo vienā paņēmienā to nav iespējams izdarīt. Teikšu godīgi: man šāda braukšana gar klinšu kantīm bez aizsarg barjērām neizskatās visai droša. Ņemot vērā, ka es pats nemīlu kādam sēdēt blakus un labprātāk vadu auto pats, drošāk justos arī šeit, ja nebūtu man jāvēro mūsu šofera visai straujās braukšanas manieres šajos bīstamajos posmos!

Labi, ka ekstrēmais brauciens nav garš un jau esam pašā augstākajā punktā. Taisnības labad jāsaka, ka tas nav pats augstakais punkts, bet tā ir augstākā vieta, kur atļauts uzbraukt ar tūristu busiņu.

Patiesībā, Gibraltāra klints augstums sasniedz 426 metrus virs jūras līmeņa.  Tā veidojusie Juras laikmetā, pirms aptuveni 200 miljons gadu, kad šeit notika Āfrikas un Eirāzijas tektonisko slāņu sadurme. Zinātnieki izpētījuši, ka pēc sadursmes uz ilgstošu laiku Vidusjūra pārtapusi par ezeru un ūdens līmenis tajā stipri krities, dēļ izžūšanas. Vēlāk izveidojās pārrāvums, proti-Gibraltāra šaurums, pa kuru Atlantijas ūdeņi ātri piepildīja Vidusjūras baseinu.  Gibraltārs ir Bētikas kalnu grēdas, par kuru vēl stāstīšu vēlāk, kad dosimies uz Sierra Nevada, sastāvdaļa.

Klints veido aptuveni piecus kilometrus garu pussalu, kura virzīta dienvidu virzienā no kontinenta. Austrumu nogāze pavērsta pret Vidusjūru ir ļoti stāva, un saniezd 411,5 metru augstumu un kuru varam redzēt no šī skatu laukuma.  Skatu laukums arī ir atrodas-aptuveni 415 metrus virs jūras līmeņa. No šejienes var redzēt, ka šaurās nogāzes vietām atduras smilšainās pludmalēs, bet vietām, klinšu masīvi strauji izbeidzas tieši jūras dzelmē. Uz pašu augstāko klints virsotni, nav iespējams nokļūt, jo uz tās izvietotas militārām vajadzībām uzbūvētas ēkas un lokātori un piekļuve turp ir slēgta.

Visai stāvajās nogāzēs var redzēt īpatnējas mākslīgi veidotas slīptnes. Tās,1903 gadā tika izbūvētas, speciāli  ūdens savākšanai. Lietus ūdens no šīm slīptnēm tiek savākts speciālos kanālos un novirzīts uz ūdens attīrīšanas un atsāļošanas stacijām. Šādā veidā ūdens tika uzkrāts, jo Gibraltārs ir salīdzinoši nabadzīga ar dabīgajiem pazemes ūdeņiem, dēļ savas mazās klinšainās teritorijas. Savukart, pretējā, rietumu nogāze ir lēzenāka un uz tās atrodas dabas parks, bet zemāk jau pilsēta uz kuru nošejienes paveras vienkarši fantastiska panorāma.

 Magoti-Berberu makakas

Nedaud pasteidzos uz priekšu stāstot par klinti, jo patiesība, pirmais kas mūs šeit augšā sagaida ir vesels bars pērtiķu!

Magoti, Berberu makakas, vel šos pertiķus sauc par varvarijas pertiķiem. Vietējie tos biežāk sauc par appijiem. Magots ir vienīgais pērtiķu sugas savvaļas parstāvis, Eiropā. Un tieši Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā kur tos var sastaps brīvā dabā.

Magots ir bez astes pērtiķis, tā ķermeni klāj visai bieza dzeltenīgas, dažiem nedaudz iesārtas krāsas vilna. To augums 75-80 cm pieaugušam pērtiķim, bet svars 13 līdz 15 kilogramu. Mātītes ir nedaudz mazākas. Brieduma vecums sākas ap 4-5 gadiem un dzīvo tie aptuveni 20 gadus.