Herkulesa vārti-Gibraltārs.11

Daži senās Romas mīti apgalvo, ka Herkulesa ceļojuma laikā  Atlasa kalni aizšķērsojuši tam ceļu, bet Herkuless tajos cauri izcirtis ceļu, tādējādi savienojot Vidusjūru ar Atlantijas okeānu un klintis, kas atrodas abpus šaurumam nosauktas Herkulesa vārdā. Tur pretī citi avoti apliecina gluži pretējo. Nevis Herkuless atvēris izeju uz okeānu, bet tieši padarījis šaurāku aizverot, kā vārtus, lai briesmoņi, kas mīt Atlantijas okeānā nevarētu iekļūt Vidusjūrā.     

Ja varētu ticēt sen grieķu filozofam Platonam, tad mītiskā Atlantīda atradās aiz Herkulesa vārtiem, proti Atlantijas okeānā. Pēc Platona vārdiem tagadējā Gibraltāra un Musas kalna klintīs tika uzstādītas divas kolonnu veida statujas, kuras veidojušas tādus, kā vārtus no Vidusjūras uz Atlantijas okeānu. Senas liecības apgalvo, ka ap abām kolonnām esot apvijušās čūskas, jeb pitoni. Līdzīgi simboli, kuru izcelsme tiek saistīta ar šīm kolonnām sastopami arī mūsdienās.  Tā, Spānijas un citos ģērboņos  figurē divu čūsku ielenktas kolonnas. Tāpat dolāra zīme $ it kā esot radīta, par bāzi ņemot Herkulesa vārtu kolonnas ar čūskām. Starp citu dolāra orģinālajā zīmē ir divi stabiņi uz S zīmes, kas zimbolizējot šīs kolonnas. S zīmi ar vienu vertikālu stabiņu sāk lietot vēlāk, mūsdienu datoru tastūrā

711. gadā jau iepriekš minetais arābu kara vadonis Tariks ibn Zijads, kurš pirmais pārcēlās pāri šaurumam, Allaha visu varenības vārdā esot pavēlējis nojaukt abas kolonnas ar statujām.Bet, līdz pat 15 gadsimtam līdz Kolumbs atklāja Amēriku Herkulesa vārti, jeb Gibraltāra šaurums, tiek uzskatīti, kā vārti uz okeānu aiz kura seko pasaules mala.

Svētā Mihaila ala.

Pēc neliela pitstopa pie simboliskajiem Herkulesa vārtim, dodamies augstā klintī. Ceļš kļūst stāvāks un skati iespaidīgāki. Pēc pacēluma seko nākamā pietura. Šeit pamanam jau pirmos pērtiķus, bet par tiem pastāstīšu vēlāk. Te arī esam nonākuši pie trešā šīs dienas ieplānotajā objektā.

Svētā Mihaila, jeb spāņu valodā San Miguela ala ir vis lielakā no varak kā 150 Gibraltāra klints alām.  Ala atrodas 300 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tās dziļums sasniedz 62 metrus un tā slavena ar interesantiem, lieliem stalaktītu veidojumiem. Alā iespējams iekļūt pa trīs ieejām.

1974. gadā, zinatnieki izdara pētījumus un secināja, ka alā mitinajušies pirmatnejie cilveki, kuri atstājuši sienu zīmējumus, kuros attēlotas kalnu kazas. Zīmējumi iespējams veidoti aptuveni pirms15 līdz 20 tūkstošiem gadiem.

Par alu zināms jau izsenis. Sen grieķu, feniķiešu un romiešu rakstos tā minēta jau pirms mūsu ēras. Bet pirmais precīzāko informāciju apkopoja Algesirasā dzimušais romiešu ģeogrāfs Pomponius Mela. Viņš rakstīja, ka klintī netālu no viena Herkulesa pīlāra ir pasakains veidojums klinī, kura iespejams viegi iekļūt. Tā ir dziļa ala, kura iekšpusē atgādina templi.

Alu par Svētā Mihaila alu nodēvējis Gibraltāra vesturnieks Alonso del Portilo. Nosukumu viņš izvēlējies pielīdzinot to tāda paša nosaukuma alai, kura atrodas Itālijas Apūlijas provincē. 18 g.s. britu valdīšanas sākumā alai piešķīra citu nosaukumu Svētā Džordža ala, bet jaunais nosaukums tautā ta arī neiegāja un alu dēvēja iepriekšējā nosaukumā. 19. gadsimtā, Viktorijas laikā, ala tiek izmantota kā vieta piknikiem, ballītēm, kāzām, koncertiem un pat dueļu rīkošanai. Ala tika apgaismota ar lāpām un tika speciāli dekorēta šādiem pasakumiem.

Pirmie arheoloģiskie pētījumi tiek veikti 1867 gadā. Tos veic valsts irēdnis, militārā cietuma parvaldnieks kapteinis Brome, kurš darbu veikšanai izmantoja ieslodzīto darbaspēku. Izrakumos tiek atrasti akmens cirvji, bultu uzgaļi, kaula adatas, rotaslietas, kā arī liels daudzums keramikas izstradājumu. Vēlāk alu pētīšanai pievērsās vairāki citi interesenti. Reiz 1840 gada, kāds pulkvedis Mitčels, kopā ar palīgu devās alas izpētē un pazuda. Pazušana izraisīja pastiprinātu interesi par alām, bet pulkveža mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas. Šis fakts radīja dažādu nostastu rašanos par alu.