Tad nonakam pašā ēdam zālē. Viss kā padomju laikos! Droši vien šeit šādi izskatījās arī 1986. gadā, kad notika Černobiļas avārija. Nekas nav manījies. Arī ēdieni tādi kā tajos laikos. Tas nekas! Kā reiz pienāk tāds nostaļģiskas atmiņas par tiem laikiem. Ēdienu izvēle izrādās visai plaša. Mums, kā EX PSRS pilsoņiem izvēle nesagādā nekādas grūtības. Toties mūsu ceļa biedriem no Austrālijas, ASV un Japānas šis pasākums izvēršas visai ineresanti. Viņiem šāda maltīte ir kas jauns! Jeb kura gadījumā paēdām visi un nekādu sūdzību nebija. Pat mūsu svešzemju kolēģi atzina, ka esot specifiski, bet garšīgi. Maltīte noslēdzas ar klasisoko kompotu (компот).
Ir paēsts uz varam jau doties atceļā uz Kijevu, bet pirms tam vēl palicis pēdējais apskates objekts. Tas atrodas tepat pie ēdnīcas ielas pretējā pusē. Tas vairāk izskatās, kā piemineklis mirušiem ciemiem un pilsētām. Šeit izveidota aleja no ceļa zīmēm ar ciemu un pilsētu nosaukumiem, kuri pēc avārijas tika evakuēti un uz šodienu tie ir pamesti. Alejas sakumā uzstādīta no metāla armatūras stieņiem izveidota enģeļa figūra. Tālāk taciņa ved starp šīm zīmēm uz kurām vienā pusē ir ciema nosaukums, kā iebraucot apdzīvotā vietā, bet otrā pārstrīpots, kā izbraucot. Šādu plāksnīšu seit ir vairak, kā 100 (precīzi neatceros).
