Nobraukts jau pāri pusei, bet vēl aizvien izskatās tālu.
aitkopība šeit plaukst un zeļ. Lielākiem lopiem ar lielāku svaru grūti pa tām nogāzēm ganīties.
Nobraukts jau pāri pusei, bet vēl aizvien izskatās tālu.
aitkopība šeit plaukst un zeļ. Lielākiem lopiem ar lielāku svaru grūti pa tām nogāzēm ganīties.
Beidzot esmu jau pavisam klāt - Caer Caradoc visā godībā no pāris kilometru attāluma. Vēl tikai jāatrod kāds ceļš vai taka pa kuru var piekļūt pie kalna.
Atradu kaut ko līdzīgu meža ceļam, kas ved pareizā virzienā, un karte ceļa malā ar takām un apskates objektiem liecina, ka esmu uz pareizā ceļa.
Lūk arī pats ceļš...
Un arī kalns...
Nokļūšana līdz šejienei aizņēma gan daudz vairāk laika, neka plānoju. Ceļā pagāja piecas stundas - pēdējos 10-15 km nemitīga mīšanās pa kalniem mani tiktāl nogurdināja, ka pat nelielos slīpumos rāpos nost no velosipēda un stūmos nesteidzīga pastaigas solī.
Šeit pēc kartes jābūt takai, bet neko vairāk par kaut kādiem suņuburkšķiem te saskatīt neizdodas. Kad pētīju karti, bija doma šeit nogriezties, bet tagad pārdomāju.
Un pareizi vien daru, jo pēc metriem 300 virsotnes virzienā nogriežas plata un ērta taka.
Ir uzkāpts nedaudz pāri pusei un es jau ķeru pirmās kalnu panorāmas. Šropšīres kalni, lai arī nav augsti (tikai četras virsotnes pārsniedz 500 m vjl augstumu), tomēr izskatās pietiekoši iespaidīgi, lai angļi tos lepni dēvētu par kalniem. Šie kalni ir vulkāniskas izcelsmes un veidojušies apmēram pirms 500-600 mlj gadu, kad Anglijas teritorijā bija novērojamas vulkāniskas aktivitātes.
aizbrauc līdz Velsas Snowdownia, tur ir ko redzēt. Brīžiem pat marta beigās ir sniegs līdz 3m.
tur pat netālu ir arī Carding Mill Valley ūdenskritumi un nedaudz līelāki kalni