Sveicināti atkal Kaukāzā! Pirms kāda laba brīža jau solīju, ka turpināšu stāstīt par maniem ceļojumiem uz Krievijas Ziemeļkaukāzu. Tagad to arī darīšu un šoreiz pastāstīšu par to ko redzēju vienā no unikālākajām Ziemeļkaukāza republikām un tā būs Ingušija.
1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (1.daļa): Ingušu tautas šūpulis - Targima14
454
0
Autora bilde
Te gan vēl piebildīšu, ka kādu laiku atpakaļ jau stāstīju arī par to, ko redzēju Ingušijas kaimiņu zemē Čečenijā un tad tika publicēti seši rakstiņi par šo lielisko Ziemeļkaukāza zemi. Tad šo stātu sēriju nodēvēju: „Dižo vainahu zemes”. Toreiz arī vairākkārt pieminēju un tagad atgādināšu, ka čečeni ir radniecīga tauta ingušiem un šīs tautas ietilpst tā saucamajā vainahu tautu grupā. Tātad čečeni un inguši, tā teikt, ir brāļu tautas, līdzīgi kā mēs latvieši ar lietuviešiem. Izejot no tā, tagad topošie raksti, kuri šķiet būs trīs, patiesībā būs turpinājums manai stāstu sērijai „Dižo vainahu zemes”.
Autora bilde
Un tā! Īsumā kas tad ir Ingušija. Ingušijas republika faktiski ir pati mazākā, no Krievijas sastāvā esošajām republikām. Tās kopējā platība ir nedaudz vaiкāk kā 3600 kvadrāt kilometru, tātad aptuveni 1/3 daļa no Kurzemes. Savukārt šajā, pārsvarā kalniem klātajā, teritorijā dzīvo gandrīz pus miljons iedzīvotāju. Ingušijas republika robežojas ar divām Krievijas sastāvā esošām republikām-Ziemeļosetiju un Čečeniju, bet dienvidos tās robeža ved pa Lielā Kaukāza kalnu grēdu virsotnēm aiz kurām atrodas Gruzija.
Pamat nācija šajā republikā ir ingušī (galgaji), kuri sastāda vairāk kā 95% no kopējā iedzīvotāju skaita, līdz ar ko, šī ir Krievijas sastāvā ietilpstošā republika ar visviendabīgāko un iespaidīgāko pamatnācijas sastāvu. Par ingušu republikas un ingušu tautas vēsturi, un tradīcijām stāsta gaitā vēl pastāstīšu, bet tagad visu pēc kārtas.
Ierodos Ingušijā.
Ir agrs vēla pavasara rīts un es atrodos Ziemeļosetijas galvaspilsētā Vladikaukāzā*, kurā vakar pavadīju pusi dienas pēc atlidošanas no Maskavas. Jau vakar ar taksistu vārdā Vaso, kurš mani vizināja pa Ziemeļosetiju sarunāju, ka laicīgi no rīta viņš mani savāks no viesnīcas un aizvedīs līdz Ingušijai, jeb precīzāk sakot, līdz Ziemeļosetijas un Ingušijas robežai aiz kuras man būs jāsameklē cits šoferis.
*Par to, ko redzēju Vladikaukāzā jau stāstīju manā iepriekšējā stāstā „Kaukāza valdniece Vladikaukāza”.
Tā nu pametam viesnīcu un pašu Vladikaukāzu, un dodamies Ingušijas pilsētas Nazraņas virzienā. Pa ceļam līdz robežai šķērsojam pāris ciemus (aulus), kuros vietām pamanu pamestus un graustos pārvērtušos namus. Uz jautājumu kāpēc te to ir tik daudz, Vaso negribīgi atbild, ka tie ir nami, kurus deviņdesmito gadu konflikta laikā ir pametuši inguši.
Reklāma
Autora bilde
Pēc nepilnas stundas brauciena esam nonākuši līdz jau pieminētajai robežai. Te kādam varētu rasties jautājums: kāda robeža, ja Ziemeļosetija un Ingušija ietilpst vienotas Krievijas sastāvā? Uz to varu atbildēt, ka īstas robežas ar žogu visā garumā šeit gluži nav, bet uz auto ceļiem, kuri ved no vienas republikas uz otru, ir uzstādīti kontrolposteņi, kuri izmēros un tajos valdošā režīma ziņā ne ar ko īpašu neatšķiras no valsts robežu pārejas punktiem! Kāpēc tādi te ir? Domāju ka esat dzirdējuši un es šķiet iepriekš jau esmu pieminējis par sarežģītu situāciju un konfliktiem, kuri notika vairākās Ziemeļkaukāza republikās. Arī starp osetīniem un ingušiem, kā jau iepriekš minēju, notika konflikts, kurš izraisīja arī nopietnas bruņotas sadursmes. Šodien situācija šeit esot uzlabojusies, bet tā jo projām nav pilnīgi stabila. Tādēļ šeit, starp bijušajām konfliktos iesaistītajām republikām, vēl jo projām pastāv šādi šķēršļi.
Autora bilde
Par tikko pieminēto konfliktu es vēl pastāstīšu šī stāsta nākamajās daļās, bet tagad dodos tālāk. Precīzāk sakot, mēs šķērsojam kontrolposteni un Vaso mani izlaiž pie tuvējā stāvlaukuma, kur jau pulcējas ingušu taksisti. Vaso te saka, ka būs labāk un drošāk, ja pa Ingušiju mani vadās kāds no viņiem. Te nu es atvados no sava osetīnu šofera un sameklēju ingušu taksistu, kurš mani vedīs tālāk. Tālāk jau turpinu ceļu ar jaunu šoferīti. Pa ceļam nesteidzoties pabraucam garām Nazraņas pilsētai, kura ir pati lielākā pilsēta Ingušijas republikā. Pa labi tālumā var saskatīt arī šīs republikas jauno galvaspilsētu Magasu. Patiesībā abas šīs pilsēta es šodien izlaižu, jo tajās atgriezīšos ceļojuma noslēgumā.
Autora bilde
Tā kā man vēl ir atlicis brīvs brīdis līdz nozīmētajam laikam, kad man jāsatiekas ar cilvēku, kurš būs mūsu grupas gids un kurš mūs izvadās pa Ingušiju, nolemju piestāt kādā no ceļmalas kafejnīciņām, kurā ieturu vieglas brokastis.. Pēc brokastu pauzes turpnu ceļu un mēs ierodamies lidostā. Mana tikšanās ir paredzēta Magasas lidostā, kur arī ieradīsies pārēji šī ceļojuma dalībnieki
Reklāma
Autora bilde
Lidostā mani sagaida sieviete, kura stādās priekšā kā Tatjana Volkova no tūristu eko kluba Neitrino. Tātad Tatjana būs mūsu gide trīs ceļojuma dienu garumā Ingušijā. Pēc iepazīšanas un nelielas diskusijas uzzinu, ka mana Ingušijas ceļojuma plānotie ceļabiedri no Maskavas kaut kādu personisku problēmu dēļ nav ieradušies un līdzīgi kā agrāk Čečenijā, gids mani pa Ingušiju vadās vienu pašu! Izrādās vēl esot neliela problēma ar atļaujas saņemšanu pierobežas zonas apmeklēšanai. Nē tā nav atteikta, bet vienkārši kaut kur kavējas. Nu ko lai saka? Sākums ne visai daudzsološs!
Autora bilde
Runājot par atļauju apmeklēt pierobežas zonu varu piebilst, ka arī Ingušijā, līdzīgi kā Čečenijā, agrāko konfliktu laikā tika izveidotas tā saucamās antiteroristisko operāciju drošības zonas, bet salīdzinoši nesen šīs zonas it kā tikušas likvidētas. Tajā pat laikā, kontrole tajās netika atcelta, jo vienkārši lielā daļa šo zonu tika pārveidotas par Krievijas federācijas pierobežas zonām, kurā pastāv līdzīgi pārvietošanās ierobežojumi un lai šajā zonā nokļūtu ir jāsaņem īpaša federālā drošības dienesta atļauja.
Autora bilde
Tā kā šo pierobežas zonas apmeklēšanas atļauju saņemšana ievelkas mēs nolemjam doties līdz Mužiči aulam (ciemam), kurā man paredzētas pirmās naktsmājas. Seko kādu 30 kilometru brauciens cauri Alhasti un Galaški auliem, un esam nonākuši Mužiči aulā, kurā atrodas tūristu bāze. Te izkravāju savas ceļa somas un saņemu sava numuriņa atslēgas. Tikmēr mana gide Tatjana bažīgi mēģina kādu sazvanīt un izskatās nedaudz satraukta. Galu galā viņai arī izdodas kādu sazvanīt un viņa atgriežas pie manis, un saka man, ka viņai jādodas uz Nazraņu, kur beidzot mana atļauja esot parakstīta un to varot saņemt. Kamēr viņa dosies uz Nazraņu es varot apskatīt tūristu bāzi un tās apkārtni, saka Tatjana, vēl piekodinot lai tālu neeju, jo šis reģions vēl īsti neesot pilnīgi drošs tūristiem.
Reklāma
Autora bilde
Tā nu Tatjana dodas uz Nazraņu, bet es izmetu nelielu loku pa Mužiči tūristu bāzi un tai pieguļošo teritoriju. Pats Mužiči auls atrodas Assas upes krastā un to ieskauj kalni. Šie kalni, kurus šeit dēvējot par Melnajiem kalniem, veido nelielu kalnu grēdu grupu, kura pieguļ pašai Lielā Kaukāza kalnu grēdai no ziemeļu puses. Tādējādi Malnie kalni veido tādu kā kalnu izvirzījumu, Sunžas upes virzienā, līdz pat Nazraņas pilsētas pievārtei. Pati Mužiči tūristu bāze atrodas burtiski Assas upes krastā, nedaudz lejpus pa upes tecējumu no Melno kalnu ieskautā aula.
Autora bilde
Pēc tūristu bāzes apskates Izmetu nelielu loku arī gar Assas upes krastu un atkal atgriežos tūristu bāzē, kur nejauši satieku vietējo ingušu vīru kompāniju, kura acīmredzot gatavojas vakara piknikam. Te nu mēs apmaināmies laipnībām un nedaudz papļāpājam, kā rezultāta saņemu uzaicinājumu pievienoties šašliku cepšanas pasākumam, kurš notiks šovakar. Protams ka neatsakos no piedāvājuma, bet apsolu pievienoties kompānijai tad, kad atgriezīšos no ekskursijas. Vīri vēl jokojot piebilst, ka turēšot mani pie vārda un atgādina, ka Kaukāzā ar solījumiem tā vienkārši nemētājas!
Mužiči auls un novadpētniecības muzejs ar komunistisku pagātni.
Tatjana no Nazraņas atgriežas pavēlu un mums nākas mainīt šīs dienas plānus. Sākotnēji domājām, ka šodien dosimies augšup gar Assas upi un apskatīsim pāris slaveno ingušu torņu grupas un pamestos aulus, kuri atrodas pašu Lielā Kaukāza kalnu sniegoto virsotņu pakājē. Tagad secinām, ka ir jau pavēls un arī laika apstākļi mūs nelutina, tādēļ nolemjam aprobežoties ar nelielu ekskursiju uz Mužiči aulu, kurā apskatīsim nelielu muzeju.
Tev patiks šie raksti
