Izrādās ka Beini auls esot fotogrāfu iecienīta vieta, jo šeit var atrast vairākas, salīdzinoši senas un ne tikk senas būves, kuras ļoti labi iekļaujas apkārtnes ainavā. Tā pat, šīs būves pašas par sevi ir visai interesantas. Protams arī es ar lielu interesi veicu nelileu foto pastaigu un šo to nobildēju
Patiesībā staigājot pa šo aulu ļoti labi var iepazīt arī mūsdienu kalnu aula dzīvi. Jā! Dzīves apstākļi te ir pieticīgi, ja neteiktu sūri, bet šejienes ļaudis pie tā sen jau ir pieraduši.
Praktiski katrai ģimenei šeit ir sava saimniecība. Tā kā ar lauksaimniecību šeit nodarboties, dēļ skarbajiem klimata apstākļiem, ir grūti, tad vietējie ļaudis akcentu liek uz lopkopību. Protams pirmajā vietā šeit ir aitkopība. Tajā pat laikā, katrā saimniecībā ir arī savas vistas, gotiņa un citi lopiņi.
Dažās saimniecībās ir arī savi zirgi un kā jau minēju iepriekšējā stāsta daļā, zirgi spēlē īpašu lomu arī ingušu tautas kultūrā un vēsturē.
Aulā uzejam arī vairākus akmens veidojumus ar uzrakstiem arābu drukā. Šķiet tie varētu būt seni kapakmeņi. Pavisam senos laikos vainahi gan tika apbedīti ģimeņu kapenēs, bet viduslaikos šīs tradīcijas manījās un mirušie tika apbedīti arī nelielās ģimeņu kapsētās, pašos aulos, vai to tuvumā.
Tā nu loku pa lokam dodamies augšup pa aula ieliņām un taciņām, un pavisam drīz, iespaidīga klinšaina kalna pakājē, pamanām arī Beini aula vēsturisko daļu.
Turp tad arī ved mūsu ceļš. Pa ceļam arī pamanām ceļa norādi uz Matloamas kalna virsotni, Matseli svētvietu un vēsturisko torņu kompleksu Falhanu. Visi šie objekti atrodas ļoti augstu kalnos un lai līdz tiem nonāktu būtu nepieciešams veikt pārgājienu veselas dienas garumā! Labprāt tādā pārgājienā dotos arī es, bet mans laiks vizītei Ingušijā ir ierobežots. Gan jau, ja kādreiz šeit atgriezīšot, tad turp arī aiziešu.
