Vēstures mīklas, kuras izdevies atrisināt salīdzinoši nesen (2)15

Anna Andersone: Vai viņa bija Romanovu princese Anastasija? 1918. gadā naktī no 16. uz 17. jūliju boļševiki nošāva Krievijas caru Nikolaju, viņa sievu Aleksandru, dēlu un četras meitas. Baisie notikumi norisinājās Jekaterinburgā, inženiera Ipatjeva nama pagrabā. Līķus slepkavas apraka tuvējā mežā un aplēja ar skābi, lai tos nevarētu atpazīt. Neilgi pēc tam rietumos paklīda runas, ka daži Romanovi ir izdzīvojuši. Vispopulārākais stāsts apvija cara Nikolaja un viņa sievas Aleksandras jaunāko meitu Anastasiju, kas itkā brīnumainā kārtā esot izbēgusi no slaktiņa pagrabā. 1920. gadā Berlīnē, kāda sieviete tika pamanīta stāvam uz tilta un dažas sekundes vēlāk viņa ielēca upē, mēģinot izdarīt pašnāvību. Pašnāvības mēģinājums izgāzās, no ūdens sievieti izvilka kāds policists. Stipri novājējusī sieviete policijai stāstīja, ka vēlējusies atņemt sev dzīvību pēc kaunpilnās tikšanās ar savu tanti princesi Irēnu - carienes Aleksandras māsu. Depresīvo sievieti, kurai nebija nekādu identifikācijas dokumentu un, kura atteicās atklāt savu vārdu, nogādāja tuvākajā psihiatriskajā klīnikā. Nākamos sešus mēnešus sieviete pavadīja klīnikā nepasakot ne vārda. Nākamā pusotra gada laikā, tajās retajās reizēs, kad sieviete ierunājās, viņas vācu valodas izrunā bija jūtams arī neliels krievu akcents. Klīnikas personāls sievietei piešķīra vārdu Anna Andersone. Taču pati sieviete apgalvoja, ka ir Krievijas cara Nikolaja meita Anastasija Romanova. Andersone stāstīja, ka pēc viņas ģimenes apšaušanas, kāds karavīrs esot viņu izvilcis no pagraba un tad abi kopā aizbēguši uz Rumāniju, kur apprecējušies. Līdz pat savai nāves dienai 1984. gadā Anna Andersone turpināja uzstāt, ka ir cara meita. Viņa pat uzrakstīja grāmatu "Es, Anastasija". Ar mainīgām sekmēm visa sava mūža garumā uzstājoties vairākos tiesas procesos centās aizstāvēt savas tiesības būt cara meita. Visi pierādījumi, gan liecināja, ka viņa tomēr nav Anastasija. Un 1970. gadā Vācijas Federatīvās Republikas tiesa to oficiāli atzina. 1991. gadā arheoloģiskajos izrakumos tika atrasti pieci cara ģimenes locekļi skeleti un vēlāk veiktās DNS analīzes liecināja, mirstīgās atliekas tik tiešām pieder cara ģimenei. Tomēr kapā joprojām trūka divu bērnu ķermeņu, tostarp Anastasijas. Paralēli tam arī tika noskaidrots, ka Andersones DNS paraugs nesakrīt ar Cara ģimenes DNS. Punkts visām spekulācijām par Cara ģimenes locekļu brīnumaino izglābšanos tika pielikts 2008. gadā, kad pētnieki atrada atlikušo divu bērnu kaulu un zobu fragmentus. Tātad, tagad varam pavisam droši apgalvot, ka neviens no Romanoviem neidzīvoja slaktiņā 1918. gada naktī un Anna Andersone bija tikai viltvārde - viena no desmitiem citu personu, kas 20. gadsimtā uzdevās par Nikolaja II meitu Anastasiju. Anna Andersone patiesībā bija Franciska Šankovska, kādas Berlīnes rūpnīcas strādniece. Viņa strādājusi fabrikā, kur izgatavotas sprāgstvielas, un kādā nelaimes gadījumā tikusi nopietni ievainota. Viņa piedzīvojusi šoku, no kura nav spējusi atgūties līdz pat mūža galam.

Kas izraisīja 536. gada noslēpumaino tumsu? Mūsu ēras 536. gadā atmosfērā parādījās putekļu mākonis, kas izklīda tikai pusotru gadu vēlāk. Šajā laikā no Saules nenāca vairāk gaismas kā no Mēness un visu Eiropu, lielu daļu Āzijas un Tuvos austrumus pārņēma piķa melna tumsa, temperatūra pazeminājās, iznīka ražas un pasaulē sākās liela mēroga bads. Sākās desmitgadu ziema, kas "nekad nebeidzās". 2009. gadā zinātnieki Grenlandes iekšzemes ledū atrada liecības par šeit nokritušu komētu. Pētnieku prāt, komētas trieciena rezultātā atmosfērā tika uzsviestas mazas pamatiežu daļiņas, kas aizklāja sauli un izraisīja globālo atdzišanu. "Šī ir pirmā konkrētā ģeoloģiskā liecība par komētas ietriekšanos Zemē 536. gadā," apgalvoja viens no pētījumā iesaistītajiem ģeologiem Dalass Ebots. Iepriekš tika izvirzīta hipotēze, ka 536. gadā Salvadorā notika milzu vulkāna izvirdums un tas atmosfērā izmeta tik daudz vulkānisko pelnu, ka tie ilgu laiku bloķēja saules gaismu, taču tā neizskaidro, kāpēc planēta bija auksta arī vairākus gadus vēlāk. Vulkāna izvirdums parasti ietekmē laikapstākļus ne ilgāk par gadu.

Senās Ēģiptes faraona Ramzesa III nāves cēlonis. Pirms pāris gadiem modernās tiesu medicīnas metodes atrisināja vienu no Senās Ēģiptes lielākajām mīklām - faraona Ramzesa III nāves cēloni. Vēsturnieki zināja no tālaika tiesu dokumentiem, ka slaveno faraonu nogalināja apvērsuma mēģinājuma laikā 1155. gadā p.m.ē., tomēr vēsturnieki nezināja konkrētu nāves cēloni. Veicot Ramzesa III mūmijas izpēti, tagad viņi to beidzot ir noskaidrojuši. "Ramzesam III pārgrieza rīkli. Griezums ir tik dziļš, ka sniedzas gandrīz līdz mugurkaulam. Ievainojums noteikti izraisīja nāvi," stāstīja profesors Alberts Cinks no petījumu centra EURAC. Griezums brūci zinātnieki ieraudzīja, skenējot 1881. gadā atrasto mūmiju ar datortomogrāfu. Apsējs neļāva no ārpuses pamanīt brūci, taču pēc skenēšanas rezultātiem ir iegūti pierādījumi, ka griezums pāršķēla balseni un artērijas. Zinātnieki kategoriski noraida iespēju, ka Ramzess III šo ievainojumu būtu varējis iegūt pēc nāves, jo dziļi brūcē viņi atrada laimes amuletu, ko droši vien tur iebāza balzamētāji. Tiesu dokumenti no tā laika liecina, ka uzbrucēji esot bijuši vairāki un aiz apvērsuma stāvēja faraona sieva Tije un dēls Pentaverets. Pēc tiesas Pentaverets esot izdarījis pašnāvību.

Vai viduslaiku vēsturnieka apraksts par milzu vilni Ženēvas ezerā ir patiess? Jā. Veicot Ženēvas ezera dibena izpēti, pētnieki atminēja 1450 gadu vecu mīklu. Gallu-romiešu vēsturnieks un Tūras bīskaps Gregors viduslaikos aprakstīja milzīgu vilni, kas 563. gadā vēlās no ezera pāri pilsētas mūriem un nogalināja daudzus Ženēvas iedzīvotājus. Šāds vilnis pēc ekspertu domām varēja rasties, kad piecus kilometrus no Ronas upes ietekas Ženēvas ezerā upē ieslīdēja daļa no kāda kalna. 2012. gada oktobrī pētnieki no Ženēvas universitātes atrada pierādījumus tam. Izmantojot jaunākās tehnoloģijas, pētnieki izpētīja ezera dziļāko daļu un tā dibenā atklāja milzīgu ovālas formas zemes sanesumu, kas bija vairāk nekā 10 kilometrus garš, 5 metrus plats un 5 metrus biezs. Sanesumā iegūto augu materiālu datēšana apliecināja, ka tas ezerā nonācis tieši 563. gadā. Nogruvuma rezultātā sabruka krasta nogāzes netālajā Ronas ietekā Ženēvas ezerā, un tas izraisīja milzīgu 13 metru augstu cunami vilni, kas Ženēvu sasniedza pēc aptuveni 70 minūtēm un tajā brīdī bija ap 8 metriem augsts. Šie paši zinātnieki, arī brīdina, ka šāda katastrofa var atkārtoties nākotnē, jo atsevišķu kalnu nogāzes ne tikai Ženēvas ezera, bet arī citu lielāko Alpu ezeru krastos ir ļoti nestabilas un rada nogruvumu riskus.

Frančesko I Mediči un Bjankas Kapello nāves mīkla. Drīz pēc divu Florences ietekmīgās Mediči dzimtas pārstāvju - Toskānas lielhercoga Frančesko I Mediči un viņa sievas Bjankas Kapello pēkšņās un vienlaicīgās nāves 1587. gada oktobrī, izplatījās baumas, ka abi augstmaņi noindēti. Taču Pizas universitātes tiesu medicīnas eksperts, antropoloģijas profesors Džino Fornačāri 2010. gadā paziņoja pasaulei, ka tā tomēr nebija slepkavība. Pēc jaunākās abu mirstīgo atlieku izpētes Džino apstiprināja to, ko ārsti secināja jau 1587. gadā: pāra nāves cēlonis bija malārija. Tolaik daudziem radās aizdomas, ka lielhercogu noindējis viņa jaunākais brālis - kardināls Ferdinands I Mediči. Ferdinandu uz šādu rīcību varētu būt pamudinājušas bailes no tā, ka viņu atstums no lielhercoga titula mantošanas.

Kas bija faraona Tutanhamona tēvs? Vēl viena Senās Ēģiptes mīkla, kura atrisināta tikai nesen. Jau kopš seniem laikiem vēsturnieki ir centušies noskaidrot, kas bija valdnieka Tutanhamona tēvs. Atbildi sniedza 2008. gadā atrasta kaļkakmens plāksne 250 kilometrus no Kairas. "Mēs droši varam paziņot, ka Tutanhamons bija faraona Ehnatona dēls", pavēstīja Ēģiptes galvenais arheologs Zahi Havass. Uz plāksnes lasāmie uzraksti liecināja, ka Tutanhamons dzīvojis valdnieku pilsētā Amarnā kopā ar Ehnatonu. Viens no uzrakstiem vēstīja, ka Tutanhamons ir "valdnieka dēls no viņa miesas" un viņa sieva Anhesenamona ir "valdnieka meita no viņas miesas". Tā kā arheologi jau iepriekš zināja, ka Anhesenamona bija Ehnatona meita, tad minētais valdnieks var būt tika Ehnatons, kas nozīmē, ka Tutanhamonam ir jābūt Ehnatona dēlam. Enhatons bija ienīsts faraons, kurš valdīja 13. gadsimta vidū p.m.ē. Viņš kļuva bēdīgi slavens, jo centās ierobežot vecās aristokrātijas un priesteru ietekmi un aizliedza dieva Amona kultu, pats pieņemot vārdu Ehnatons, kas nozīmē - Atona kalps. Kad viņa astoņgadīgais dēls Tutanhamons dažus gadus vēlāk nāca pie varas, viņš atjaunoja dieva Amona kultu.