Situācija Īrijā 19. gs. bija bēdīga. Zeme piederēja angļiem, kopumā ap 10 000 cilvēku, kas veidoja vien 0,2% no kopējā iedzīvotāju skaita. Turklāt pašiem lielākajiem zemes īpašniekiem, aptuveni 750 cilvēku, no kuriem lielākā daļa turklāt vēl dzīvoja Anglijā, piederēja apmēram puse no visas zemes. Viņu īpašumus pārvaldīja speciāli nolīgti aģenti, kāds bija arī Čārlzs Boikots.
Ap 1880. gadu, kad notika pret Boikotu vērsta akcija, Īrijas Nacionālā Zemes līga bija ieguvusi popularitāti iestājoties par zemāku nomas maksu un pret nomnieku izlikšanu no īpašumiem.
Milzīgie angļu pārvaldītie īpašumi tika iznomāti vietējiem iedzīvotājiem, kas varēja tikt izlikti no īpašumiem, pat, ja viņi maksāja noteikto nomas maksu.
1880. gada 19. septembrī Čārlzs Parnels uzrunāja Zemes līgas biedrus. Viņš prasīja, ko pūlis darītu ar cilvēku, kas cenšas iegūt fermu, no kuras ir izlikts tās nomnieks. Kad pūlis kliedza "nogalināt", viņš ieteica citu rinājumu, kas vēlāk tika piemērots pret Čārlzu Boikotu.
Boikota pārvaldītā īpašuma nomnieki vēlējās nomas maksas samazināšu, taču viņiem tika atteikts, tā vietā tika plānota 11 nomnieku izlikšana. Taču tas neizdevās. Lai arī 3 izlikšanas paziņojumi tika piegādāti nomniekiem, nākamie paziņojumi tā aŗī palika nepiegādāti. Tas bija boikota sākums.
Pēcāk Boikota kalpi bija spiesti pamest savu darbavietu, jo viņiem tika draudēts. Pēc tam strādnieki atteicās novākt Boikota īpašumā augošo ražu. Sākās viņa izolēšana no sabiedrības. Vietējie veikali atteicās sadarboties ar Boikotu.
Par cik Čarlzs Boikots uzrakstīja par notiekošo "The Times", tad tas ieguva plašu rezonansi, bet viņa ražu novāca armija. Britu valdībai tas izmaksāja apmēram 10 000 mārciņu, kamēr paša raža bija vien 500 mārciņu vērtībā, pēc tā laika vērtības.
Čārlzs Boikots pameta Īriju 1880. gada 1. decembrī, vien nepilnus trīs mēnešus pēc viņa izolēšanas sākšanās. Pat Dublinas viesnīcai, kurā viņš palika pirms prombraukšanas, tika draudēts ar "boikotēšanu", ja Čārlzs Boikots turpinās tur uzturēties.