Ukrainas konflikts. Vēstures šķērsgriezumā.17

Pēc tam šīs pašas metodes apguva boļševiki, un Ļeņins nerimās, citēju: “... Brīnišķīgs plāns! Pabeidziet to kopā ar Dzeržinski. “Zaļo” izskatā (mēs pēc tam to uzvelsim viņiem ) iesim kādas 10-20 verstis un pakārsim kulakus, popus, muižniekus. Prēmija 100 000 par pakārto...”

“Izpildkomitejai. ... uzrīkot nesaudzīgu masu teroru pret kulakiem, popiem un baltgvardiešiem; aizdomīgos ieslodzīt koncentrācijas nometnē ārpus pilsētas.”

“...pieņemt kara mērus t.i. pacensties sodīt Latviju un Igauniju kara līdzekļiem (piemēram, uz Balahoviča “pleciem” pāriet kaut kur robežu vismaz vienu versti un pakārt tur 100-1000 viņu ierēdņus un bagātniekus)”.

Nu, ar ko ne spīdošas jezuītu metodes? Kā ir sacījis Malkolms Gladvells “Idejas un vēstis izplatās, kā vīrusi”.

Teiciens “nauda valda pār pasauli”, sākotnēji skanēja “idejas valda pār pasauli”, un mūsdienās “idejas - to, kam ir nauda, valda pār Pasauli”. Kas sponsorēja boļševikus? Šiffs, Federālās Rezerves bankas pirmais prezidents, un Rokfellers, iedeva viņam priekš tam naudu, kurš savu bagātību bija izvaidojis uz Franču revolūcijas, apgādājot armiju, un aiz viņa stāvēja jezuītu kapitāls.

Kā sacīja Hitlers: “Par visu vairāk, es mācījos no jezuītiem. Un tāpat to darīja Ļeņins, cik atceros.”

Kad, 20. gs. Pirmais pasaules karš sagrāva Krievijas impēriju no ārpuses, un to sagraujot no iekšpuses, pie varas nāca Boļševiki, kuru rindās, starp citu, uzreiz pēc nospiedošā ebreju vairākuma (82 %) ierindojās latvieši (6,5%), ieņemot galvenokārt armijas, un represīvo struktūru vadošos posteņus, arī Ukrainas liktenis bija nolemts.

Uzraksts bildē: "Latviešu strēlnieki, viņi izglāba revolūciju, ja kāds ir aizmirsis."

Pieminot latviešus, tajā laikā Krievijā klejoja teiciens “Komunisms turās uz ebreju smadzenēm, latviešu durkļiem un krievu durakiem”. Tādēļ vēsturiski krieviem ( tikai 5 %) ir komunisma sakarā lielāks iemesls ienīst latviešus, nevis otrādi... bet par latviešu lomu Komunisma tapšanā citreiz. 

Par Ukrainas valsts izveidošanās mēģinājumiem runājot, 1917. gadā, kad līdzīgi procesi notika arī Latvijā, tika nodibinātā Ukrainas Centrālā Rada. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, tā pasludnāja autonomas Ukrainas Tautas republikas izveidi. Taču jaunā Padomju Krievijas valdība 1918. g. pieteica ultimātu Ukrainas valdībai, un Ukrainas sociālisti, nepakļaujoties tam, deklarēja neatkarību no Krievijas. Lai sevi aizsargātu no sarkanajiem, Ukrainas sociālisti noslēdza miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm (Vācija, Austroungārija Bulgārija un Osmāņi, jeb turki), kas lika Sarkanajai armijai atkāpties no Ukrainas teritorijām.

Bet tad Ukrainā notika apvērsums, pie varas nāca nacionālisti un tika pasludināta Ukrainas valsts, jau konkrēti Vācijas protektorātā. Taču cīņas par neatkarību turpinājās, beidzoties ar neveiksmi, un 1920. g. decembrī Ukrainas PSR parakstīja vienošanos ar Boļševikiem par savienības izveidi.

Palika jautājums par Krimu. Vēsturiski 19. gs Krievijas impērijas karā ar Osmāņu (turku) impēriju un tās sabiedrotajiem Eiropā, (kurā pirmoreiz tika izmantoti mūsdienu tehnoloģiskie paņēmieni kā dzelzceļš un telegrāfs, kas nospēlēja svarīgu lomu) Krievijas impērija bija spiesta atkāpties no Krimas, kuru tā bija gadsimtu iepriekš atspiedusi no Osmāņu impērijas un tikai Kijevas Rusu lielkņazam 10. gs bija izdevies ar kauju paņemt Krimas pussalu, ko tā arī nekad neizdevās līdz šim atkārtot. Krimai tādēļ vienmēr ir bijusi simboliska nozīme krievu apziņā, kā vienmēr iekārotai, bet nekad līdz galam neiegūtai teritorijai.

1920. gada novembrī Sarkanā armija iekaroja Krimu. Liela nozīme tās nocietinājumu līnijas ieņemšanā bija latviešu strēlniekiem, kuri šajās kaujās cieta milzīgus zaudējumus.

1921. gada 18. oktobrī tika nodibināta Krimas APSR Krievijas PSRS sastāvā.

Otrā pasaules kara laikā 1941.-1944. gadā Krimu okupēja Vērmahts (vācu karaspēks). šajā laikā nacisti nošāva ap 40 tūkstošiem ebreju.

Pēc II pasaules kara kara, lai Krimai nebūtu par maz, pēc Staļina pavēles biedri komunisti deportēja, gandrīz visus Krimas nekrievu iedzīvotājus, daudzus nogalinot. To starpā 60 tk. vāciešus un itāļus kā arī tatārus (virs 238 tk) it kā par atbalstu Hitleram (taču visdrīzākais dēļ sena, joprojām sāpīga aizvainojuma par mongoļu-tatāru jūgu). Tā Krima kļuva pārsvarā par krievu apdzīvotu apgabalu, kādu mēs to zinām.

Attēlā Krimas tatāri.

Pēc Staļina nāves jaunā PSRS valdība 1954. gada 19. februārī nolēma nodot Krimas apgabalu Ukrainas PSR pakļautībā.

Kā runā, Hruščovs, kuram bija mīlestība pret uzkraiņu dziesmām un sieva - ukrainiete, dāsnuma uzplūdā, pēc glāzes konjaka...vai divām, parakstīja dekrētu par Krimas pievienošanu Ukrainas PSR. Tikai pēc tam Krimā sāka atgriezties deportētie Krimas tatāri, kas bija palikuši dzīvi, un viņu pēcteči.

Pēc PSRS sabrukuma, un neatkarīgas Ukrainas Republikas pasludināšanas, arī Krimas parlaments pasludināja Krimas Republikas suverenitāti, tikai Ukrainas sastāvā, pēc tam pārdēvējot to par Krimas Autonomo republiku.

Kad Eiromaidanam sekojošās pretestības kustības “zaļie cilvēciņi” ieņēma Krimas parlamenta ēku Semfiropolē un virs tās uzvilka Krievijas karogu, un 16. martā Krievijas karaspēka klātbūtnē Krimā notika referendums, kurā par pievienošanos Krievijai nobalsoja 96,5 %, un tā nonāca Krievijas sastāvā. Tā sacīt, “Крим наш!”, jeb “Krima ir mūsu”...

Un represijas pret Krimas tatāriem ir sākušās no jauna. Tiek nolaupīti un nogalināti arvien vairāk aktīvistu, par ko ziņojušas gan cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, gan Krimas tatāru līderi.

Bet tos, kas nepiekrita  “Крим наш!”, Maskavā nokrāsoja par fašitiem un "Banderovciem".