Ukrainas konflikts. Vēstures šķērsgriezumā.17

Un vecticībnieki atsacījās pieņemt t.s. Nikodīma baznīcu reformu, kurā bija paredzēta vienota hierarhiskā struktūra zem grieķu Konstantinopoles baznīcas, (lasi-negribēja maksāt Konstantinopolei desmito tiesu) ar tās Imperiālistiskajām tendencēm un pārmērīgo greznību.

Taču Pareizticība, kā caristes galvenā reliģija sāka ātri izplatīties Krievzemē, izmantojot efektīvas reklāmas kampaņas, t.i. vienkārši aizliedzot citas ticības formas.

Komentārs zem bildes: "Grēcinieki tiks apēsti"

Par banālu ieganstu vecticībnieku vajāšanām tika izmantota ieviestā trīspirkstu krustīšanās, divpirkstu vietā, dēvējot “vecticībniekus” par "šķeltniekiem" (раскольники), kaut patiesībā bija otrādi, nolādot un pakļaujot viņus asiņainām represijām.

Ļoti daudzi vecticībnieki pārbēga un nostiprinājās Latvijas teritorijā un izveidojot šeit lielāko Vecticībnieku kopienu Pasaulē. Bet tos, kuri negribēja bēgt prom, jo bija turīgi, un slēpa savu ticību, sākot krustīties ar dūri, sāka saukt par “kulakiem.

Ak, vēsture, tajā nav nekā jauna...

Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās tagadējās Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas Impērijā, bet rietumu daļa bija Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas karaliste.

Kur šajā stāstā palika masoni?

Pēc vienas no izplatītajām hipotēzēm, pats nosaukums “Ukraina” ir cēlies no masonu vides.

18. gs. beigās atvērās masonu ložas, gan Poltovā, gan Harkovā, un to biedru starpā bija ukrainas literārās valodas izveidotājs, Harkovas universitātes dibinātājs, un vairāki rakstnieki. Tajā laikā ukraiņu vēsturnieki lauzīja galvu par vienu 1187. gada vēstures pierakstu, kurā bija minēts: “Князь Глебь умере и по нему вся Оyкраина постонаша”. Masoni esot izvēlējušies šo vārdu, un sākuši to izmantot, veidojot arī pašu Ukrainu, vispirms kā garīgu formējumu, un pēc tam arī ģeogrāfisku apzīmējumu. Pēc citas versijas, nosaukums radies, kad tagadējās Ukrainas zemes nonākušas Poļu kņazistes pakļautībā, un tā nosaukta kā šīs kņazistes nomale.

Ukraiņu masoni gan bija spiesti atrasties dziļā pagrīdē, jo 1822. g. Krievijas cars Aleksandrs I, pēc iestāšanās masonu ložā Varšavā, pēkšņi izlēma aizliegt brīvmūrniecību, kļūstot par dedzīgu kristietības ienaidnieku apkarotāju.

Drīz pēc viņa nākšanas tronī notika dekabristu, virsnieku, muižnieku slepenas organizācijas valsts apvērsums, tiesa neveiksmīgs, ar mērķi nepieļaut Nikolaja Romānova nākšanu tronī. Pēc tā apspiešanas tika izveidota komisija, kas izvirzija apsūdzības 579 biedriem, un sacelšanās organizatorus sodīja ar nāvi, pakarot. 112 dekabristus izsūtīja uz Sibīriju.

1856. g. augustā, tronī kāpjot Aleksandram II, visi dekabristi tika amnestēti.

Taču Oktobra revolucionāri, boļševiki un Ļeņins nepiederēja pie dekabristiem, kurus viņš sauca par “galma revolucionāriem”. Kā viņš vēlāk rakstīja: “Mēs skaidri redzam trīs paaudzes, trīs šķiras, kas darbojušās Krievijas revolūcijā. No sākuma - galminieki un muižnieki, dekabristi, Hercens. Šaurs bija viņu loks, šausmīgi tālu viņi no tautas. Bet viņu lieta nebija zudusi. Dekabristi pamodināja Hercenu. Hercens izvērsa revolūcijas aģitāciju. To uztvēra, izvērta, nostiprināja, norūdīja revolucionāri-iznēsātāji, sākot ar Černiševski un beidzot ar “Tautas gribas” varoņiem .”

Pēdējā bija teroristiska organizācija, kuras sastāvā pats Ļeņins, un sarakstā arī Aleksandra II atentāta mēģinājums. Ļeņina brālis, par Universitātes zelta medaļas iemainīšanu pret spridzekli, un galveno lomu paredzētajā spridzināšanā, tika arestēts un pēc tiesas sprieduma paaugstināts aiz kakla, pakarot. Kā, vēlāk, pēc Krupskajas, Ļeņina sievas rakstītā “Atmiņās par Ļeņinu”:

“Pēc tam, kad mēs iepazināmies tuvu, Vladimirs Iļjičs man reiz izstāstīja, kā “sabiedrība” attiecās pret viņa vecākā brāļa arestu. Visi paziņas nošķīrās no Uļjanovu ģimenes, pārstāja pat nākt vecais skolotājs, kurš agrāk pastāvīgi nāca pa vakariem spēlēt šahu. Toreiz vēl nebija dzelzceļa līdz Simbirskai, un Iļjiča mātei nācās braukt ar zirgiem. Iļjiču aizsūtīja meklēt viņai ceļabiedru - neviens negribēja braukt kopā ar arestētā māti. Šī vispārējā “gļēvulība” atstāja, pēc Iļjiča vārdiem, uz viņu ļoti spēcīgu iespaidu.”

Diez vai septiņpadsitgadīgajā Iļjičā tas vairoja cilvēkmīlestību un tuvināja tautai.