Trešais vilnis. fašisma dzimšana3

Trešā diena. Spēks caur rīcību.

Trešdienā skolotājs izlēma, ka izdalīs biedru kartes visiem skolniekiem, kas vēlas turpināt. Ne viens skolnieks nepieteicās atstāt klasi. Skolotājs palūkojās atvilknē, un ieraudzīja tur akreditācijas kartes. Viņš tās paņēma un sāka izdalīt skolniekiem, sakot, ka visas kartes būs baltas, izņemot trīs, kurām būs virsū sarkans krusts. Tie, kas dabūs kartes ar sarkano krustu, būs īpaši. Piegājis tiem klāt viņš pačukstēja, ka tie kļūs par informatoriem, kuriem bija jāziņo par tiem, kas nesekoja viņu kopienas vērtībām. 

Tad viņš pievērsās sarunai par darbības nozīmi. Viņš paskaidroja kā disciplīna un kopiena ir bezjēdzīgas bez rīcības. Viņš stāstīja par skaistumu, kāds ir uzņemoties pilnu atbildību par savu rīcību. Par ticību tik dziļu sev un savai kopienai vai ģimenei, ka tu darīsi jebko, lai saglabātu, aizsargātu un paplašinātu šo kustību. Viņš uzsvēra, ka tikai smags darbs un solidaritāte vienam pret otru ļautu pastiprināt mācīšanos un panākumus. Viņš atgādināja skolniekiem par to, kā tas bija atrasties nodarbībās, kur sacensība izraisīja sāpes un degradāciju. Situācijas, kurās studenti tika sakūdīti viens pret otru sākot ar fizkultūru un beidzot ar lasīšanas nodarbībām. Par sajūtu, neko nedarīt, nekad neesot par daļu no kaut kā, nekad neatbalstot vienam otru.

Šajā brīdī studenti piecēlās bez uzaicinājuma un sāka apliecināt: “Mr. Džonss, pirmo reizi es sāku apgūt tik daudz lietas”. “Mr. Džonss, kādēļ jūs nemācat mūs šādi visu laiku?”. Skolotājs bija šokēts! Jā, viņš deva viņiem informāciju ļoti kontrolētos apstākļos, bet tas fakts, ka viņi to atrada par pieņemamu un komfortablu bija pārsteidzošs. Tas bija visai satraucoši apzināties, ka sarežģīti un laikietilpīgi rakstu mājasdarbi par vāciešu dzīvi bija pabeigti un pat skolnieku paplašināti. Izpildījums akadēmisko prasmju laukā bija ievērojami uzlabojies. Viņi apguva vairāk, un viņi šķita gribam vairāk. Viņam sāka šķist, ka skolnieki darīs visu, ko tiem uzdos. Un viņš nolēma to pārbaudīt.

Ļaujot studentiem izjust tiešas darbības pieredzi, viņš uzdeva katram personisku verbālu norādījumu. “Tavs uzdevums ir izveidot Trešā Viļņa plakātu.”, “Tu esi atbildīgs par to, lai apturētu jebkuru studentu, kurš nav Trešā Viļņa dalībnieks, no iekļūšanas klasē.”, “Es gribu lai tu atceries un vari nosaukt rīt vārdu katram Trešā Viļņa dalībniekam.”, “Tev ir uzdots sagatavot un pārliecināt vismaz divdesmit skolniekus no tuvējās pamatskolas, ka mūsu sēdēšanas poza ir nepieciešama un labāka priekš mācīšanās.”, “Tas ir tavs pienākums nolasīt šo brošūru un izstāstīt par visu tās saturu klasei pirms lekcijas beigām.”,”Es gribu, lai ikviens no jums iedod man vārdu un adresi vienam uzticamam draugam, kurš jūsuprāt varētu pievienoties Trešajam Vilnim.”...

Noslēdzot šo stundu par tiešu rīcību, viņš apmācīja skolniekus vienkāršai procedūrai jaunu biedru iniciēšanā. Tā bija sekojoša. Jaunam biedram vajadzēja tikt rekomendētam no esoša biedra puses un jasaņem skolotāja izdota biedra karte. Šo karti saņēmušajam bija jādemonstrē kustības noteikumu zināšanas un jāzver tiem uzticība. Skolotāja paziņojums radīja degsmi.

Skola iedegās neziņā un ziņkārē. Tas skāra ikvienu. Skolas pavārs vaicāja, kāds izskatās Trešā Viļņa cepums. Skolotājs atbildēja, ka tas protams ir šokolādes cepums. Skolas direktors tajā vakarā ienāca skolotāju sanāksmē un sniedza skolotājam Trešā Viļņa sveicienu. Viņš saņēma atbildes sveicienu. Skolas bibliotekāre pateicās par milzīgo banneri par mācīšanos, kuru viņa novietoja virs bibliotēkas ieejas. Līdz dienas beigām vairāk kā divsimt skolnieki bija pieņemti kustībā.

Skolotājs sajutās visai vientuļš un arī mazliet nobijies. Lielākās bailes viņam izraisīja “denunciācijas”. Kaut arī viņš formāli norādīja tikai trīs skolniekus, kuriem bija jāziņo par nepieņemamu uzvedību, aptuveni divdesmit skolnieki viņu uzmeklēja, lai ziņot par to kā Allens nesveicināja, un Džordzīna izteicās kritiski par eksperimentu. Šis uzraudzīšanas atgadījums nozīmēja, ka puse klases tagad uzskatīja par savu pienākumu novērot un ziņot par saviem klases biedriem. Sīs ziņojumu gūzmas vidū viena sazvērestība šķita veidojamies...

Trīs meitenes klasē bija izstāstījušas saviem vecākiem par klases aktivitātēm. Šīs trīs jaunās sievietes bija līdz šim visinteliģentākās no studentiem klasē. Viņas kā draudzenes turējās kopā. Viņas ieturēja neizteiktu pārliecību un guva baudu skolas iekārtā kas deva viņām akadēmisku un vadošu pārspēku. Bet eksperimenta laikā balvas pie kā viņas bija pieradušas un parasti guva vienkārši neeksistēja. Intelektuālās spējas spriest un apšaubīt bija nebūtiskas. Klases kaujas atmosfērā viņas šķita apdullinātas un šaubīgas. Viņas pat izskatījās pēc bērniem ar tā saucamo nespēju mācīties. Viņas vēroja aktivitātes un piedalījās tajās mehāniskā manierē. Kamēr citi iesaistījās, viņas atturējās un vēroja.

Bet bija aizliegums runāt par Trešā viļņa kustību. Kad viena no viņām piecēlās, un vaicāja, kādēļ viņiem nav atļauts apspriest to, kā viņi jūtas un ko viņi domā par Trešo vilni ar citiem, skolotājs atbildēja: “Tu! Dodies uz bibliotēku uz visu trešo semestri!”. Kad meitene devās uz bibliotēku, viņa bija tuvu asarām. Bibiliotekāre vaicāja viņai, kas bija noticis, un viņai bija kauns un grūti atzīties, bet bibliotekāre atbildēja, ka viņa pati ir izbēgusi no Nacistiskās vācijas, un tās ir tieši tās pašas izjūtas, un atmosfēra, ko viņa bija piedzīvojusi.

Trešās dienas beigās skolotājs bija pārguris. Balanss starp lomas izspēlēšanu un autoritatīvu uzvedību vairs nebija sajūtams. Daudzi skolnieki bija pilnībā kļuvuši par Trešā Viļņa biedriem. Viņi pieprasīja striktu pakļaušanos noteikumiem no citiem studentiem un uzbruka tiem, kas pieņēma eksperimentu virspusēji. Citi vienkārši iekļāvās un pieņēma tiem norādītās lomas. Bet viens izcēlās starp pārējiem. Roberts bija liela auguma, priekš sava vecuma, un viņš izrādīja niecīgas akadēmiskās dotības. Taču viņš centās vairāk par pārējiem gūt panākumus. Viņš bija no tiem, kas nerada problēmas un neizceļās. Vienīgais iemesls, kādēļ skolotājs viņu ievēroja bija tāds, ka tas sastapa viņu ēdam pusdienas klasē. Viņš vienmēr ēda vienatnē.

Nu, un Trešais Vilnis iedeva Robertam vietu skolā. Vismaz viņš bija vienlīdzīgs ar pārējiem. Viņš varēja paveikt kaut ko. Piedalīties. Iegūt nozīmi. Trešdienas vakarā skolotājs sastapa Robertu, kad tas viņam sekoja, un pavaicāja, ko viņš dara. Viņš smaidīja, un paziņoja: “Mr. Džonss, es esmu jūsu miesassargs. Es baidos, ka ar jums kas nenotiek. Vai es drīkstu būt jūsu miesassargs, Mr. Džonss, lūdzu?” Pie šāda apgalvojuma un smaida skolotājs nespēja atbildēt, nē. Tagad viņam bija miesassargs. Visas dienas garumā viņš atvēra un aizvēra durvis skolotājam. Viņš vienmēr gāja skolotājam labā pusē. Vienkārši smaidīdams un sveicinādams citus klases biedrus. Viņš sekoja tam visur.

Ceturtā diena. Spēks caur lepnumu.

Ceturtdien skolotājs sāka izjust grūtības. Viņš bija pārguris no pastāvīgas suģestēšanas un noraizējies. Daudzi skolnieki bija pārkāpuši strīpu. Trešais vilnis bija kļuvis viņiem par esības centru. Skolotājs sāka uzvesties instinktīvi, kā diktators. Viņš izjuta savādu valdzinājumu atrasties savā lomā. Viņš pavadīja vairāk laika spēlējot savu lomu, un viņam neatlika laika atcerēties reacionālos iemeslus un mērķus, kādēļ tas tiek darīts. Viņš sevi pieķēra iekrītam lomā pat tad, kad tas nebija nepieciešams. Skolnieki viņu redzēja gaitenī, miessargu ielenkumā, un viņu gājiens izraisīja sveicienu vilni. Daudzi skolēni, kuri uzvedās kā labi cilvēki, tagad centās kļūt priekšzīmīgi kustības dalībnieki, un viņu rīcība kļuva neracionāla. Skolā mēdza izcelties kautiņi starp piekritējiem un tiem, kas nebija gatavi iesaistīties kustībā.

Trešais Vilnis sāka graut normālu mācību procesu. Skolēni sāka bastot stundas lai piedalītos kustībā, un tika izprašņāts katrs skolnieks klasē. Sāka darboties īsts gestapo. Šajā brīdī skolotājs nolēma izdarīt kaut ko negaidītu.

Klasi jau bija piepildījuši vairāk par deviņdesmit skolniekiem. Vienīgais, kas ļāva viņiem visiem tur ietilpt bija piespiedu disciplīna sēžot klusumā uzmanības pozā. Savdabīgs miers ir telpā, kad tā ir pilna ar cilvēkiem sēžot klusās gaidās. Tas ļāva skolotājam uzsākt stundu vieglāk. Viņš sāka runāt par lepnumu: “Lepnums ir vairāk kā plakāti un sveicieni. Lepnums ir kaut kas ko neviens nevar jums atņemt. Lepnums ir apzināties, ka jūs esat labākie... Tas nevar tikt sagrauts...”

Uzrunas vidū viņš pēkšņi pazemināja savu balss toni, lai paziņotu Trešā Viļņa patieso iemeslu. Lēnā sistemātiskā tonī viņš paskaidroja, kas stāvēja aiz Trešā Viļņa. “Trešais Vilnis nav tikai eksperiments vai klases nodarbība. Tas ir daudz nopietnāk par to. Trešais Vilnis ir nacionālas nozīmes programma, lai atrastu studentus, kuri vēlās cīnīties par politiskām pārmaiņām šajā valstī. Tieši tā. Šī kustība, kurā mēs esam iesaistījušies, notiek pa īstam. Visā valstī tādi skolotāji kā es, ir rekrutējuši un sagatavojuši jauniešu brigādes, kas spēj padarīt šo nāciju par labāku sabiedrību caur disciplīnu, kopību, lepnumu un rīcību. Ja mēs varam izmainīt veidu, kā tiek vadīta skola, mēs varam izmainīt veidu, kā tiek vadītas rūpnīcas, veikali, universitātes un visas citas iestādes. Jūs esat izredzēto grupa, kam jāpalīdz šīs lietas vārdā. Ja jūs vēlaties iestāties un pārstāvēt to, ko esat iemācījušies pāris pēdējās dienās... mēs varam izmainīt šīs nācijas likteni. Mēs varam ieviest jaunu kārtības izpratni, kopību, lepnumu un rīcību. Jaunu mērķi. Viss ir atkarīgs no jums un jūsu gribas iestāties par to.”

Tad, dramatiskā tonī viņš informēja klasi par īpašo vakara mītiņu, kas notiks piektdien. Šis būs tikai Trešā Viļņa biedru mītiņš. Viņš paskaidroja, ka piekdienas vakarā nacionālais kandidāts uz prezidenta posteni paziņos par Trešā Viļņa Jauniešu programu. Paralēli šim paziņojumam vairāk kā 1000 jauniešu grupas visā valstī iznāks un izteiks atbalstu šai kustībai. Tāpat viņš pieteica, lai skolnieki uzvestos atbilstoši, jo būs uzaicināta prese un mēdiji, lai piefiksētu notikumu. Drudžaini izsaucieni noskanēja telpā: “Mēs to varam!” “Vai mums uzvilkt baltus kreklus?” “Vai mums uzaicināt draugus?” “Mr. Džonss, vai jūs esat redzejis šo reklāmu žurnālā Time?”

Izšķirošais pierādījums tam, ka viss ir pa īstam nāca negaidīti. Tā bija reklāma pa visu lapu pēdējā Time izdevumā, kādiem pārstrādes produktiem. Reklāma bija ar lieliem sarkaniem, baltiem un ziliem burtiem: “Nāk Trešais Vilnis.”

- “Vai tā ir daļa no kampaņas, Mr. Džonss?” “Vai tas ir kāds signāls?”

- “Jā! Tagad klausieties uzmanīgi. Tas viss ir sagatavots rītdienai. Nāciet uz auditoriju desmit minūtes pirms 24:00. Apsēdieties. Esiet gatavi parādīt disciplīnu, kopību, un lepnumu, ko esat apguvuši. Nestāstiet par to nevienam. Šis mītiņš ir tikai priekš biedriem.”

Tā kā šajā laikā bija nesen notikusi Kenedija slepkavība, kas sagrāva ticību pastāvošajai iekārtai, un plosījās Vjetnamas karš, sējot protestu sabiedrībā, un it īpaši jauniešu vidū, kuri varēja tikt iesaukti, skolotāja aicinājums tika uzņemts nopietni.

Tikai viena meitene piecēlās kājās un aicināja nepakļauties, bet viņa apsēdās, kad ieraudzīja, ka viņas vārds tiek pierakstīts uz lapiņas. Kopā ar viņu klasē palika tikai vēl viena meitene. Visi pārējie ignorējot meitenes izgāja no klases.

Piektā diena. Spēks caur sapratni.

Piekdien, vienpadsmitos trīsdesmit vakarā, studenti sāka piepildīt auditoriju. Rinda pēc rindas sāka aizpildīties. Apslāpēts klusums pārņēma telpu. Trešā Viļņa plakāti karājās kā mākoņi pār sanāksmi. Pulksten divpadsmitos precīzi, skolotājs aizvēra telpu un nolika sargus pie katrām durvīm. Vairāki fotogrāfi un reportieri sāka darboties ar pūli, uzņemot fotogrāfijas un izdarot piezīmes. Tika uzņemts grupas foto. Vairāk kā divsimt skolnieki bija iespiesti telpā. Nebija neviens brīvs krēsls. Telpā atradās dažādu novirzienu pārstāvji. Bija gan sportisti, studentu padomes biedri, motociklisti, hiperi, utt. Bet visi kopā tie izskatījās kā vienots spēks, jo viņi visi sēdēja uzmanības pozā. Katrs no tiem bija nofokusējies uz TV ekrānu, kurš bija novietots telpas priekšā. Neviens nekustējās. Telpā bija pilnīgs klusums. Likās ka viņi visi ir kaut kā jauna rašanās liecinieki. Saspringums un gaidas telpā bija neaptveramas.

“Pirms pievērsties nacionālajai preses konferencei, kas sāksies pēc piecām minūtēm, es vēlos demonstrēt presei mūsu sagatavotības līmeni.” - šo pasakot, skolotājs deva sveicienu, kam sekoja automātiski divsimt rokas paceltas atbildē. Tad viņš pasacīja vārdus “Spēks caur disciplīnu”, kam sekoja atkārtojums korī. Tas atkārtojās atkal, un atkal. Katru reizi atbilde bija skaļāka. Fotogrāfi riņķoja uzņemdami bildes, bet tagad jau tie tika ignorēti. Vēl pēdējo reizi skolotājs uzsvēra šī notikuma svarīgumu, un vēl vienu reizi lūdza izrādīt lojalitāti. Telpā nodārdēja apdullinošs, rēcošs izsauciens “SPĒKS CAUR DISCIPLĪNU”.

Pulkstens bija 24:05. Skolotājs izslēdza gaismas telpā un ātri piegāja televizoram. Likās, ka telpā gaiss ir izžuvis. Visiem kļuva grūti elpot. Viņš ieslēdza televizoru. Tagad viņš stāvēja blakus televizoram ar seju pavērstu pret telpu, pilnu ar cilvēkiem. Iekārta ieslēdzās rādot spožu gaismu. Miesassargs Roberts atradās pie skolotāja sāniem. Skolotājs viņam pačukstēja skatīties vērīgi, un pievērst uzmanību visam tuvākās dažas minūtes. Vienīgā gaisma telpā nāca no televizora un tā spīdēja sejās visiem, kas atradās telpā. Acis pievērsās gaismai, bet to izteiksme bija spokaina un nemainījās. Telpā saglabājās kapa klusums. Gaidīšana. Šeit nebija nekādas cīņas starp cilvēkiem un televizoru. Televizors bija uzvarējis. Baltais spožums nenomainījās politiskā kandidāta tēlā. Tas tikai turpināja sīkt. Taču skatītāji uzstāja. Bija taču jābūt programmai. Tai jāparādās. Kur tā ir? Televīzijas transs likās ilgst stundām. Bija 24:07. Nekā. Balts laukums. Tas nenotiks. Gaidas nomainījās pret nemieru, un pārvērtās panikā. Kāds piecēlās un iesaucās: “Nav nekāda līdera, vai ne?” Visi pagriezās šokā, vispirms pie vīlušos studenta, un tad pie televizora. Viņu sejās bija neticība.

Apjukuma brīdī skolotājs lēnām pagriezās pret televizoru. Viņš to izslēdza. Telpā atgriezās skābeklis. Saglabājās klusums, bet varēja atkal sajust, kā cilvēki elpo. Studenti atbrīvoja rokas no krēslu aizmugures. Skolotājs gaidīja jautājumus, bet tā vietā saņēma spēcīgu klusumu. Viņš sāka runāt. Katrs viņa vārds iespiedās apziņā.

“Klausieties uzmanīgi, man jums ir kas svarīgs sakāms. Palieciet sēdus. Nav nekāda līdera! Nav nekādas nacionālās jaunatnes kustības, kas saucās Trešais Vilnis. Jūs esat tikuši piemānīti. Manipulēti. Ar jūsu pašu kaislību spēku atdzīti uz vietu, kurā tagad atrodaties. Jūs neesat ne labāki, ne sliktāki par vācu Nacistiem, par kuriem mēs mācijāmies.”

“Jūs domājāt, ka esat izredzētie. Ka jūs esat labāki par tiem, kas atrodas ārpus šīs telpas. Jūs iemainījāt savu brīvību pret disciplīnas un pārākuma komfortu. Jūs izvēlējāties pieņemt pūļa gribu un grandiozos melus pār savu personīgo pārliecību. Jūs domājat, ka jūs tam sekojāt tikai joka pēc. Ka jūs varējāt izstāties jebkurā brīdī. Bet kurp jūs gājāt? Cik tālu jūs varējāt iet? Ļaujiet man jums parādīt  nākotni.”

Ar šiem vārdiem skolotājs ieslēdza projektoru, kurš izgaismoja balto ekrānu aiz televizora. Milzīgi cipari parādījās ekrānā, skaitot atpakaļgaitā. Nurembergas mītiņa izsauciens nodārdēja telpā. Trešā reiha vēstures ainas rēgaini izsoļoja cauri telpai. Disciplīna. Pārākās rases maršs. Dusmas, vardarbība, terors. Cilvēki iegrūsti vagonos. Nāves nometnes. Sejas bez acīm. Tiesas, zvēresti par neziņu. “Es tikai darīju savu darbu”, “Savu darbu”.  Tik pat pēkšņi, kā iesākās, filma sastinga uz viena attēla rakstītiem burtiem: “Ikvienam ir jāuzņemas vaina, neviens nevar apgalvot, ka viņš tajā nepiedalijās.”

Telpa palika tumsā, tajā bija sviedru smaka, kā fizlultūras ģērbtuvē. Neviens nekustējās. Tā, it kā ikviens gribēja apturēt mirkli, saprast, kas bija noticis. Kā mostoties no dziļa miega, katrs ielūkojās sevī. Klusums ilga vairākas minūtes. Beidzot sāka atskanēt jautājumi. Visi jautājumi bija par iespējamām situācijām un meklēja atrast šī notikuma jēgu. 

Joprojām aptumšotajā telpā skolotājs sāka skaidrot. Viņš atgriezās no diktatora lomas skolotāja lomā. Viņš iesāka nesen notikušā skaidrojumu objektīvās formās.

“Caur pēdējās nedēļas pieredzi mēs visi izbaudījām, kā ir dzīvot un uzvesties Nacistiskajā Vācijā. Mēs uzzinājām, kā veidojas disciplinēta sociālā sabiedrība. Kā dot uzticības zvērestu šai sabiedrībai. Aizstāt saprātu ar noteikumiem. Jā, mēs visi varētu būt teicami vācieši. Mēs uzvilktu formas tērpus. Novērstos, kad mūsu draugi un kaimiņi tiktu nolādēti un vajāti. Aizslēgtu durvis. Strādātu “aizsardzības” rūpnīcās. Dedzinātu idejas. Jā, mēs mazā apjomā uzzinājām, kā atrast vadoni. Pieņemt ātro risinājumu. Mēs iepazinām bailes būt izstumtam. Baudu izdarīt kaut ko pareizi un saņemt atalgojumu. Būt pārākiem. Būt pareiziem. Mēs esam pieredzējuši fašismu, ne kā kaut ko, ko citi cilvēki izdarīja. Nē, tas bija šeit pat. Šajā telpā. Mūsu pašu vidē un dzīvē. Ieskrāpē virsmu un tas parādīsies. Kaut kas mūsos visos. Mēs to nesam sevī kā slimību. Ticību tam, ka cilvēki ir ļauni savos pamatos, un tādēļ nespējīgi rīkoties labi viens pret otru. Ticību tam, ka ir nepieciešams spēcīgs līderis un disciplīna, lai uzturētu sociālo kārtību. Un ir vēl kas. Piedošanas akts.”

“’Šī ir pēdēja mācība, ko jāpiedzīvo. Šī ir pēdējā, un iespējams svarīgākā. Šī mācība bija jautājums, kurš uzsāka mūsu ieniršanu Nacistu dzīves izpētē. Vai jūs atceraties jautājumu? Tas bija par sašutumu, par vācu tautas apgalvojumu par neziņu un neiesaistību Nacistu kustībā.Ja es atceros, tas bija līdzīgs šim: Kā varēja vācu karavīrs, skolotājs, dzelzceļa kontrolieris, medmāsa, vienkāršs pilsonis apgalvot Trešā Reiha beigās, ka viņi nezināja neko par to, kas notika. Kā varēja cilvēki piedalīties kaut kur, un tad apgalvot, ka viņi tajā nebija patiešām iesaistīti? Kas liek cilvēkiem izdzēst viņu pašu vēsturi? Nākamājās dažās minūtēs un iespējams gados, jums būs iespēja atbildēt uz šo jautājumu.”

Skolotājs izvilka filmiņas no visiem trim fotoaparātiem, un tās izgaismoja. Mērķis bija sasniegts. Tiesa bija beigusies. Trešais Vilnis bija cauri. Skolotājs paskatījās pāri plecam. Roberts raudāja. Studenti lēnām pacēlās no krēsliem un klusēdami izgāja laukā. Daži atgriezās lai apskautu skolotāju un Robertu. Citi atklāti raudāja, un tad noslaucīja asaras, lai dotos tālāk. Cilvēki atbalstīja viens otru, kustoties durvju virzienā pretī pasaulei ārā.

Skolotājs Rons Džonss pēc šī eksperimenta tika atlaists no darba par spīti plašajiem skolnieku protestiem, un vairs nekad netika pielaists darbam ar skolniekiem.

Par šo eksperimentu tika uzņemta dokumentālā filma “Mācību plāns, stāsts par Trešo vilni”.

Un stāsta morāle ir sekojoša: ar sabiedrības atļauju, ar sinhronizētu pakļaušanu, vardarbību un bezizejas sajūtu, kas izraisa paniku, cilvēki var tikt ievesti masu psihozē un transā, pamodinot viņos pūļa instinktus, līdz tie pasīvi seko tam, kā ir kļuvuši spējīgi pastrādāt šausmīgas lietas. Skolotājs atklāja šo metodi, un uzskatāmi nodemonstrēja to skolā uz skolniekiem.

Šis stāsts nav par fašimu, tas ir par jebkuru armiju, un jebkuru karu. Un cilvēku dvēseles inženieri, kuri ir atklājuši šo metodi, ir atklājuši dēmonus mūsos. Ja jūs meklējat atbildi, par to, kas notiek šobbrīd Ukrainā, Islāma valstī, Palestīnā, vai jebkurā karstajā pasaules punktā, tad šeit ir atbilde. Šis metodes tika pielietotas gan Padomju Savienībā, gan tiek pielietotas visās Pasaules armijās, gan caur televīziju Krievijā, Ukrainā un arī zināmā mērā Latvijā. Tikai to saprotot un saglabājot līdzsvaru, ir iespējams apturēt manipulāciju ar mums pašiem.