Skatoties Holivudas filmas par supervaroņiem, iekšējā pārliecība saka, ka tā nav dzīve, tas ir kino, un reāli viens cilvēks neko nespēj paveikt...
Tomēr vēsture liecina par ko citu- šādi supervaroņi ir!
Skatoties Holivudas filmas par supervaroņiem, iekšējā pārliecība saka, ka tā nav dzīve, tas ir kino, un reāli viens cilvēks neko nespēj paveikt...
Tomēr vēsture liecina par ko citu- šādi supervaroņi ir!
Simo Haiha kļuva slavens kā visu laiku un tautu labākais snaiperis. Viņš mierīgi strādāja savā fermā, bet tad tēvu zemei nāca grūti laiki, Staļins uzlika aci Somijai un sarkano ordas iebruka mazajā valstī. Tomēr Somija neļāvās sabradāties, un tauta cēlās cīņai. Līdz ar citiem karā devās arī Simo. Neskatoties uz savu nelielo augumu (1,6 м), Simo Haiha bija dižs cīnītājs un īsts sava darba profesionālis. Viņš nelietoja optisko tēmekli un viņa dispozīciju bija ļoti grūti atklāt. (Parasti snaiperi nodod saules atspīdumi optikā. ) Trāpīt gan līdz ar to ir daudz sarežģītāk. Tomēr 100 dienās Simo Haiham izdevās nošaut 705 sarkanos, kuri viņam bija devuši iesauku "Baltā nāve"
Pirms operācijas Simo sablīvēja sniegu, lai šaujot tas neputētu un ierakās kupenā. Lai viņa pozīciju nenodotu elpa, soms pastāvīgi košļāja sniegu. Šo paņēmienu vēl šodien izmanto specnazi. Lai notvertu "Balto nāvi" tika organizētas speciālas vienības, profesionāli snaiperi centās noteikt viņa pozīciju, tika izvietotas kājnieku mīnas, artilērija apšaudīja viņa iespējamās atrašanās vietas. Vienreiz lādiņš sprāga tik tuvu, ka norāva Simo maskēšanās tērpu.
Beigu beigās tuvcīņā kāds padomju kareivis Simo tomēr smagi ievainoja. Viņš kādu laiku nogulēja komā un dabūja krietni ilgi ārstēt smago ievainojumu, ko bija izraisījusi sejā trapījusi sprāgstošā lode. Ārsti paveica tajos laikos neticamo, izveidojot viņam jaunu žokļa kaulu no viņa paša gūžas kaula. Tomēr lielu vilšanos viņam sagādāja tas, ka gūtā ievainojuma dēļ viņu atzina par nederīgu karadienestam II Pasaules kara laikā, un atlikušo dzīvi pēc ārstēšanās viņš mierīgi nodzīvoja savā fermā.
Jogendra Singhs Jadavs bija indiešu grenadieru bataljona kareivis 1999. gada konflikta laika ar Pakistanu. Daļas uzdevums bija tikt augšā "Tīģera kalnā" ( Visai augsts un stāvs kalns) un neitralizēt trīs bunkurus tā virsotnē Uzdevumu sarežģija fakts, ka rāpties augšā vajadzēja pa ledāju. Lēniņām un kulturāli uzrāpties, izmantojot leduscirtņus, nebija iespējams, tāpēc komandieri izlēma sūtīt augšā vienu kareivi, kurš nolaistu virves, pa kurām tad uzrāptos pārējie. Brīvpratīgajos pieteicās vienīgi Jadavs.
Kad viņš bija ledāja vidū, pretinieks pamanīja viņu vienību un atklāja viesuļuguni no automātiem. Dažu minūšu laikā puse vienības bija iznīcināta, un pats Jadavs trīs vietās ievainots. Tomēr viņš turpināja rāpties augšup. Sasniedzis virsotni, viņš atradās zem bunkuru aizstāvju tēmētas ložmetēju uguns. Tomēr viņš pamanījās iesviest rokas granātu ambrazūrā un iznīcināt visus tā iekšpusē, pēc tam negaidot iebrukt vēl vienā bunkurā un ar personisko ieroci apšaut pretiniekus, pirms viņi paspēja noreaģēt. Kad vienības atliekas beidzot tika augšā kalnā, viņiem nesagādāja grūtības iznīcināt pēdējo bunkuru. Par savu varoņdarbu Jadavs tika apbalvots ar ordemi Param Vir Chakra, augstako Indijas kara apbalvojumu, kuru piešķir tikai tiem, kas ir paveikuši neiespējamo
John Malcolm Thorpe Fleming Churchill, jeb kā viņu sauca "Trakais Džeks" bija pats krutākais britu kareivis, kurš cīnījās II Pasaules karā. Kaujā viņš devās bruņots ar loku, bultām un skotu svārciņos. 1940 gada maijā Čērčils un viņa Mančesteras pulka vienība uzbruka vācu patruļai pie L’Epinette, Francijā.Čērčils deva signālu uzbrukumam, nošaudams vācu feldfēbeli. no loka, ieiedams II Pasules kara vēsturē kā vienīgais britu karevis, kurš nošāvis pretinieku no šāda ieroča. Pēc kaujas par Dinkerku Džeks kā brīvprātīgais pieteicās komandos, nemaz nepainteresējoties, ko nozīmē šī vienība- viņam patika biedējošais nosaukums. .
Viņa pirmā kaujas operācija bija iebrukums vāciešu sagrābtajā Vogsejas salā Norvēgijā. 1941.gada 27 decembrī.kur Čērčils par varonību saņēma Nopelnu Krustu.
Kaujās Italijā Čērčilam tika uzticēts ieņemt Pjegoleti pilsētiņu. Saprotot, ka ir neiespējami uzbrukt vaciešiem nepamanītiem, Čērčils veica neticamu avantūru- sagaidījis tumsu, viņš izkārtoja kareivjus vairākās rindās un deva komandu uzbrukumam. Pie tam viņiem bija pilnā kakla jākliedz "komandos! Triks izdevās- vacieši apjuka un 130 vācu kareivji tika saņemti gūstā
1944 gadā viņš atradās komandos vienības priekšgalā Dienvidslāvijā. Maijā viņš saņema pavēli uzbrukt Brača salai.. Viņs noorganizēja raibu armiju no 1500 partizāniem un 43 komandos. Tikai Čērčilam un vēl sešiem kareivjiem izdevās tikt līdz mērķim. .Beigu beigās viņus nomētāja ar granātām un bezsamaņas stāvoklī saņema gūstā. Kamēr Čērčilu veda uz Vācijas galvaspilsētu, viņš pamanījās aizdedzināt Luftvaffe lidmašīnu..
Pēc Berlīnes Čērčils nokļuva Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē, no kurienes bēga, pamanīdamies tikt līdz Rostokai, kur viņu atkal sagūstīja un nosūtīja uz Austriju. No Austrijas nometnes viņš atkal pamanījās aizbēgt, izmantojot to, ka uz īsu brīdi noraustījās elektrība. un , nogājis 150 jūdzes, tika līdz Itālijai
Kara beigas viņš sagaidīja Birmā.
Attēlā Trakais Džeks desanta sastavā ar loku rokā
Elvins Jorks bija vienkāršs lauku puika, dzimis fermeru ģimenē Tenesijas štatā. Jaunībā viņš bija jautrs puisis, kurš labprāt dzēra alu un pēc tam krogos izkāvās. Kad vienu no viņa draugiem krogus kautiņā nosita, Elvins kļuva par pacifistu. Bet 1917 gadā pienāca pavēste no armijas, un Elvinam tomēr nācās doties karot. Gadu vēlāk priekšējās līnijās viņam kopā ar 17 citiem puišiem sanāca uzdurties nocietinātam ložmetēju punktam,kurš apsargāja dzelzceļu.
Sākumā vācieši no ložmetēja apšava deviņus amerikāņu puišus. Pārējie nevarēja lielīties ar drosmi, tāpēc vienkārši aizbēga. Bet pa nabaga Elvinu vienlaicīgi blieza 32 ložmetēji. "Man nebija iespējas aizmukt aiz koka jeb paslēpties krūmos. Man nebija laika pat nogulties zemē. Tapēc katru reizi, kad es ieraudzīju vācu kareivi pie ložmetēja, es viņu nogalinaju. Kā šautuvē Tenesijā, pat distance bija ta pati, tikai vācieši bija lielāks un labāks mērķis. "
"Ir grūti netrāpīt no tāda attaluma, tapēc es vienmēr trāpīju. " Jorks nošava vairak ka 20 vācu kareivju. Vācu leitnants deva pavēli pieciem kareivjiem apiet nekaunīgo amerikāni no flanga un viņu nošaut, Jorks ar savu uzticamo 45 kalibra koltu un astoņām patronām nošava viņus visus. "Ai, jā, viņi bija tikpat labs mērķis ka meža tītari Tenesijā!"
Pēc tam šokētais vācu leitnants painteresējās, vai Jorks nav anglis. Vienkarši amerikāņus vācieši neuzskatīja par diez ko labiem cīnītājiem. Vācietis uzkatīja, ka viņam priekšā ir kāds angļu terminators. Kad Jorks nobļāvās, ka viņš ir amerikānis, vācu leitnants lūdza viņu beigt šaut, apsoloties, ka visi vācieši padosies gūstā. Desmit minūtes velak Jorks nogadāja savā baraljonā 133 vācu gūstekņus. Leitnants Vudss, Jorka komandieris, viņus gandrīz nošava, būdams pārliecinats, ka tas ir jauns vācu uzbrukums, bet laicīgi pamanīja savu kareivi, kurš, piegājis tuvāk, atdeva godu un ziņoja "Kaprālis Jorks ziņo par karagūstekņu nogādāsanu, ser!" Kad viņam vaicāja, kāpēc viņu ir tik daudz, Jorks atbildēja "Nevaru zinat, ser!"
Pēc kara viņš ilgi nevarēja pieņemt to, ka ir slavenība, bet beigās, ar to samierinājies, izlietoja visu savu ietekmi, lai Tenesijā tiktu atvertas vairākas jaunas vidusskolas un universitāte- viņš pats nebija diez ko izglītots, bet vēlēja labaku nākotni Tenesijas bērniem.
Oudiju Mērfiju nosūtīja uz Francijas dienvidiem 1944. gadā. Tur viņš pamanīja vācu ložmetēja apkalpi. Vispirms viņš nošāva viņu komandieri, pēc tam visus pārējos. Pēc tam viņš no turienes ar smago ložmetēju apšāva visus, ko redzēja 100 jardu apkārtnē. .ieskaitot divas blakus esošās ložmetēja apkalpes un snaiperu komandu. Par to viņš tika apbalvots ar ordeni un kļuva par vada komandieri.
Pēc pusgada viņa daļu aizsūtīja uz kritisku rajonu Francijā, kur notika smagas kaujas, neskatoties uz to, ka no 128 kareivjiem daļā bija palikusi tikai 19 un pāris tanku М-10.
Pretiniekam šajā kaujā bija krietni vairāk kareivju un pusducis tanku. Ta ka Mērfijs nevarēja cerēt uz pastiprinājumu, viņi nolēma palikt ierakumos, un galveno darba daļu uzticēt tankiem. Vācieši ātri vien sašāva amerikāņu tankus. Tad Mērfijs pierāpoja pie sašautā tanka, ierāpās tajā un sāka ar ložmetēju apšaut visu dzīvo redzamības zonā. Pie tam viņš saprata, ka degošs tanks ar degvielas pilnām bākām nav drošākā vieta pasaulē.
Viņš noturējās stundu, līdz beidzās patronas. Pēc tam viņš pievienojās saviem kareivjiem ierakumos un, tiklīdz viņs ielīda tranšejā, Holivudas filmu stilā tanks, kuru viņš bija tikko atstajis, uzsprāga! Beigu beigās Mērfijs bija ticis pie visām 33 iespējamajam medaļām, ieskaitot piecas franču un vienu beļģu, , ptotams, medaļu par drosmi arī.
a kā tad ar vācu zaldātiem? viņiem šādu varoņu nebij? Jeb to pieminēšana var tikt uzskatāma par nacisma glorifikāciju?
Neatceros virsrakstu,bet spokos 100% lasīju šo.Ko točna atceros,ka bija aprakstīta Mērfija bērnība un kā viņš nomira,bet ja pats tulkoji,tad dodu +.
par to Čērčilu tas ir mīts lielaka dala. uzburts ww2 varonis lai būtu piemers karavīriem. Un par tiem varoņiem angļi maksaja labu naudu vacoesiem, lai nepieliek pie sienas gūsta.
Nevarētu teikt,ka angļi( mūsu impērija vislabākā un mēs,būdami vislabākie pāri visiem, tiem fričiem parādīsim!) vai amerikāņi(mēs izglābsim visus no ļaunajiem totalitāristiem,lai dzīvo demokrātija!),kas šiem darbojas vēl arvien,nebūtu diez ko sazombēti,Taviem vārdiem sakot. Vai tad,piemēram,francūžiem,ķīniešiem vai mūsu pašu bāleliņiem netrūka tādu varoņu?
Šāds raksts jau ir bijis spokos, atceros ka lasīju vai nu no ainiss13 vai kāda cita
Raksts interesants, tikai es nekādi nesaprotu, kā jeņķis varēja ar 8 lodēm nošaut 20 vācu zaldātus. Tas izskatās, kā dullākās indiešu filmās.