Viņus nevar uzskatīt par vainīgiem. Vainīgi nolaistajā savienībā bija partijas orgāni, kas nekad mūžā neiepirkās parastā veikalā, bet tieši šie cilvēki bija komunisma cēlāji jeb drīzāk ķiegelīši.
Pie tādas dzīves arī cilvēki nebija smaidīgi. Parasti smaidīgi cilvēki bija vien iestudētajās fotogrāfijās, kuru bija ne mazums.
Kas var būt labāks par stāvēšanu rindā ziemas vakarā ārpus veikala?
Tomēr neskatoties uz visaptverošo deficītu, kas toreiz valdīja, uzradīsies tādi, kas tik un tā apgalvos, ka toreiz dzīve bija labāka. Aizmirsies jau laikam...
Tirgošanās ielās. Tiek tirgoti kaut kādi āboli, bet tas nav svarīgi. Tāpāt tur ir rinda.
Īstenība situācija bija tik briesmīga, ka bez humanitārās palīdzības no "puvušajiem rietumiem" PSRS pilsoņu būtu miruši badā. Turklāt tad nebija pat nekāda kara vai dabas katastrofas.
Par šo laikam neviens nevēlēsies runāt, bet tā nav pirmo reizi, kad rietumi glābj Krieviju no bada.
Par tik, par cik es atceros PSRS tikai sākot no 1968, jo pirms tam biju pārāk sīks - man negatīvu emociju ir maz.
Mani ar brāli audzināja tikai mamma, tātad ģimenē bija tikai viens pelnītājs - nezinu, nekādu trūkumu neatceros.
Kaut kad 70to gadu beigās, jā bija patukšāki tie veikali, bet ne līdz bada līmenim.
Toties, kad tagad redzu bērnus tupa sēžam smartfonos - varu teikt pārliecināti - man bija laimīga bērnība!
Bija jau traki, bet tagad ir vēl dumjāk - dažs labs neatšķir jēdzienus humanitārs un humāns.
Jā, es ari varu droši teikt - man bija laimīga bērnība.
MUMS BIJA BRĪVĪBA, mēs bijām patstāvīgi jau no 5-6 gadu vecuma un mums nebija jāstaigā pamperos līdz skolas laikam.
Talonu sistēma, tukši plaukti un noteiktu preču trūkums absolūti nav tikai totalitāras valsts sabrukuma pazīme. Tādas lietas var notikt jebkurā brīdī jebkurā ekonomikā. Padomijā gan tas notika visai bieži, toties tagad pietika ar sūda vīruseli, lai tukši plaukti būtu pat Amerikā.
Tai laikā dzīvoju laukos, man pietika ko ēst no paša dārziņa un kūtiņas. Citas lietas pirkt bija problēmas, rindas un blats.
Latvijā, vismaz Rīgā, Pierīgā gluži tik traki tas laiks neizskatījās. Preču lodziņus netiku manījusi, arī humāno palīdzību ( minētajā versijā) ne. Arī pasi neprasīja. Tas vairāk raksturīgi citām brūkošās Savienības republikām....
Traki bija, veikali tiešām bija tukši... Uz " galviņām" izsniedza talonus( pārtikai, cukuram, ziepēm, šņabim, kafijai, cigaretēm...). Daudzās porcijās attiecīgais daudzums bija pārāk mazs, citās- bezvajadzīgi iekrājumi veidojās... Vai, ja paveicās ar kādu varēja iemainīt. Bet pirka visu, ko varēja dabūt... Daudziem vēl ilgi mājās bija ziepju, pulveru, putraimu, kafijas u.c. iekrājumi. Jāteic gan, ka ne jau pārtikas un citu preču deficīts bija tā lielākā tā laika traģēdija un iezīme. Rindas visam Padomijas laikam bija raksturīgas( uz visu). Preču deficīts, ierobežots preču daudzums, kuru varēja iegādāties- tā nebūt nebija vien PSRS " pēdējo dienu iezīme". Ja no rīta neizstāvēja rindu pēc maizes un piena produktiem, tiem, kuri nāca no darba - vairs nebija nekas atlicis. Gaļa,desa, siers, zivis...- tā jau bija diezgan liela " laime" un " veiksme". Pēc šiem rindas bija vēl garākas un, ja kāds bērns netika paņemts līdz- priekš ģimenes nepietika. Pat pēc kartupeļiem bija rindas( pie dārzeņu veikala!)... Bērnība vienmēr ir "saulaina ", pat lielākā daļa Sibīrijas bērnu savu bērnību atceras tādu- laimīgu, neskatoties uz to, ka ir bijis ļoti smagi, trūkums, pusbads...
1964/65 mācību gadā mums skolā vienu ,vai divas reizes nedēļā, precīzi vairs neatceros, deva divas baltmaizes bulkas "saikas" 6 kapiekas bija jāmaksā par katru.
Piena veikalu taisīja vaļā 7 no rīta, arī tas bija jāpaspēj nopirkt līdz iešanai uz skolu.
Cilvēks pielāgojas visam kam, pietika laika arī rindās pastāvēt. Gandrīz aizmirsu, govīm arī devām rupjmaizes ķieģelīti par 14 kap. ēst. Par to gan draudēja sods, bet tas nevienu nebaidīja.
Patiesībā pārtikas deficīts bija mākslīgi radīts.. kas sākās ap 1988 gadu.. - komunistiskā partija radīja tādus apstākļus, jo iepriekš tomēr tik slikti nebija..
cigaretes bija brīvi nopērkamas, ziepes netrūka, maize veikalā bija - vismaz no rīta puses - vakarā vairs nebija- tas pats ar pienu...
- alkohols pirms Gorbija reformas bija... - gorbija laikos iznīcināja miljoniem hektāru vīnogulāju, un slēdza daudzas ražotnes..
Man skiet ka taja laika tie kas tirgoja tas preces , labi dzivoja. (Varbut maldos)
Ja ir vēlme uztaisīt postu, kā bija 88., 89. gadā LV, man ir saglabājusies kuponu/talonu grāmatiņa 🙂 ir interese, raksti sano@inbox.lv
Es sāku iet skolā 1970. gadā. Tad deficīts kā tāds vispār nebija novērojams. Protams ka nebija tāda preču klāsta kā ārzemēs, bet visi ''stratēģiskie'' pārtikas produkti bija brīvi pieejami. Atceros pat cenas visvairāk gan saldumiem. Taču atceros arī ka sviests, gaļa, zivis, eļļa, piens, maize veikalos bija. Kafijas pupiņas sveramās maksāja 3.80 rub. 1972. gadā. Konfektes ''Lācīši'' 6.10 rub. Deficīts un ''blata sistēma'' sāka pakāpeniski parādīties uz 1980. gadu. PSRS daudz pārtikas sūtīja uz Āfriku un citiem pasaules bada cietējiem. Man viens jūrnieks stāstīja kā skalojuši no klāja izkusušo sviestu okeānā, kas domāts bija vjetnamiešiem. PSRS visu laiku nebija vienāds. Un domāju ka bez rindām bija vēl daudz kas cits gan labs, gan slikts.
Šodien jau ir 21.augusts kā apzīmējuma vēsturiska diena, kad bija pēdējā stunda, un diena PSRS laiku vēsturē, ja nemaldos 13:27 viss izmainījās tīrajai Latvijas Republikai. Tagad ir 12:25. Vēl mēs bijām okupācijas varā.
