Vai izstāstot, ka man nebija ne ēdiena, ne ko mugurā vilkt, mēs varam patiesībā parādīt, cik dzīve bija nožēlojama? Tam ir vajadzīgs attēls, jo, lai aprakstītu visu postu, nāktos pierakstīt vairākas lapas. Taču tas pats attiecas uz laimi. Vārdos neaprakstāmo izjūtu, kad šķiet, ka viss ir ideāli. Lai arī pietiek ar to, ka kādam atzīstas mīlestībā. To vajag pateikt, savādāk nesapratīs. Kaut ko mēs ieraugam, bet ir lietas, kuras ir jādzird. Tā paiet dzīve cilvēkiem līdz viņi nomirst.
Dzīves laikā tiek sadarīts daudz muļķību un nejēdzību, kuras dažkārt ir paveicies iemūžināt, vai vismaz attālināt to pilnīgu nogrimšanu aizmirstībā kopā ar aizgājušajām paaudzēm. Tādas bildes gribas aplūkot vēl un vēl, jo aiz tām nav tikai stāsts, bet vesels romāns ar kaislību pilnām nodaļām un nevienam nezināmu atrisinājumu. Varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc tās ir ikoniskas fotogrāfijas, jo mēs tur ceram atrast kādu atbildi par mūs interesējošu jautājumu. Taču tas ir bijis tikai mirklis, tā mums ir atslēga, lai apjausto ko jau zinam
