Beigu beigās čukči konstatēja, ka no Krievijas ir ne tikai ļaunums bet arī šāds tāds labums- čukčiem krievu preces- bet pie progresa pierod ātri- patika. Tabaka, tēja, cukurs, sāls tika atzīti par labiem esam, dzelzs izstrādājumi arī bija cieņā. Tirgošana gāja labi gan ar saviem labumiem, ko ieguva no vaļiem, roņiem, briežiem un baltajiem lāčiem, gan ar aizjūras- pret to pašu tabaku, kuru iepirka no krieviem, no eskimosiem tika iemainītas pašas dārgākās kažokādas- bebru, caunu un sabuļu ādas. Tirdzniecība plauka un zēla.
Kad Čukotkas jūrā parādījās angļu un franču ekspedīcijas, enerģiskā un gudrā Krievijas cariene Katrīna II saprata, ka joki mazi, un ienaidnieku vietā tālākajā Krievijas galā tīri labi noderētu krietni kareivīgi pašas pavalstnieki. Situācija bija nobriedusi, lai konflikts tiktu atrisināts miera ceļā. Gižigas forta komandants kapteinis Šmaļevs un muižnieka kārtā ieceltais čukča Nikolajs Daurkins noslēdza ar galveno tojonu Omuļatu Hergintovu līgumu par čukču pāriešanu Krievijas pavalstniecībā.
