Meklē dzīvei piemērotu planētu.11

Pašreizējie atklājumi uz Marsa liecina vien par to, ka šī planēta kādreiz ir bijusi apdzīvota, nevis par to, ka tās apdzīvošana iespējama nākotnē. Lai arī vairāki atklājumi liecina, ka uz Marsa atrodamas atsevišķas dzīvības pazīmes, tomēr tās nepierāda to, ka uz Marsa būtu iespējams izveidot cilvēcei nepieciešamus dzīves apstākļus. Marss kā planēta pašlaik lēnām mirst tāpat kā jebkurš cits savu aktīvo darbību beidzis debess ķermenis. Saistībā ar Marsu daļu zinātnieku satrauc vēl kāds fakts: aptuveni divas trešdaļas visu uz Marsu nosūtīto gaisa kuģu cietuši neveiksmi. To skaidro ar nosūtītajām izpētes iekārtām neuztveramu citplanētiešu esamību uz šīs planētas, kam nav vēlama cilvēku klātbūtne.

Profesors S. Hokings uzskata, ka Saules sistēmā vispār nav nevienas planētas, uz kuras cilvēce varētu dzīvot, bēgot no Zemes, tāpēc tai būs jāmeklē dzīvesvieta ārpus Saules sistēmas. Zinātnieki to arī dara. Piemēram, NASA ir atklājusi savus plānus palaist kosmosā satelītteleskopu, kura mērķis ir meklēt apdzīvojamas planētas tuvējās zvaigžņu sistēmās. Pagaidām vienīgā zinātnieku atrastā Zemei līdzīgā planēta ir «581 c», kas atrodas Svaru zvaigznājā vairāk nekā 20 gaismas gadu attālumā no Zemes un riņķo ap zvaigzni «Gliese 581». Tās masa ir pus-otru reizi lielāka nekā Zemei. Spektrālā analīze parādījusi, ka uz šīs planētas ir ūdens un skābeklis un, pēc zinātnieku domām, tā varētu būt apdzīvota. Lai līdz tai aizlidotu parastā raķete, vajadzīgi aptuveni 10 tūkstoši gadu, tāpēc zinātnieki meklē tai līdzīgu planētu, kas atrastos tuvāk Zemei.

Jau tālā pagātnē cilvēce bija sasniegusi noteiktu attīstību, kas deva tai iespēju veidot Zemei līdzīgu dzīvi uz citām planētām. Jāpiebilst, ka tolaik cilvēcei pieejamais zināšanu daudzums un prasmes, kas izpaudās unikālu tehnoloģiju izstrādē un spējā norises dabā izmantot savā labā, bija nesalīdzināmi pārākas par mūsdienu cilvēces ieguvumiem. Diemžēl strauja apziņas degradēšanās šo vēlmi īstenot neļāva. Degradācija senajiem cilvēkiem līdzīgi mūsdienu cilvēcei izpaudās tieksmē dažādas tehnoloģijas un dabas spēkus vērst pret citiem savas sugas pārstāvjiem, sadarbību pārvēršot cīņās par varu. Visos laikos cilvēces vēsturē augsts zināšanu un prasmju līmenis, kas tiek īstenots pretēji dabā noteiktajai kārtībai, izraisa planetāru katastrofu. Tas ir veids, kādā Zeme atbrīvojas no tiem saviem apdzīvotājiem, kas konstruktīvas sadarbības vietā izvēlējušies vardarbību un parazītisku dzīvesveidu. Tā, piemēram, milzīgos plūdos savulaik bojā aizgāja lielākā daļa atlantu. Tikai neliela daļa atlantu saņēma brīdinājumus un paspēja izglābties. Atlanti ir bijušie Zemes apdzīvotāji, kas savā attīstībā bija daudzkārt pārāki par mūsdienu cilvēci.

Pēc katastrofas dzīvi palikušajiem notikušais ir mācību stunda. Viņu dzīve uz Zemes noteiktu laiku līdzinās ellei. Tad pamazām, atjaunojot sadarbību ar dabu un kārtību uz Zemes, cilvēce nonāk līdz tādai attīstības pakāpei, ko varētu nosaukt par Paradīzi. Kādu laiku cilvēki dzīvo, baudot to laimi, ko spēj gūt tikai ar dabu vienota būtne, kas izpratusi un veic savus uzdevumus uz Zemes. Pēc tam cilvēkos atkal uzvar ļaunās tieksmes un viņi piedzīvo jaunu planetāro katastrofu. Pavisam nesen 14 zinātnieku grupa izplatīja paziņojumu, kas pamatojas uz vairāk nekā 24 tūkstošiem zinātnisko publikāciju. Pētījums atklāja draudīgu ainu, proti, vairākas pazīmes liecina, ka ir sākusies kārtējā Zemes apdzīvotāju masveida izmiršana. Zinātnieki uzskata, ka tā būs sestā planētas vēsturē un pirmie draudus dzīvībai saņems Austrālijas un Jaunzēlandes iedzīvotāji.

Daudzi zinātnieki, kas konstatējuši planetāro katastrofu atkārtošanos, saista to tikai ar Zemes klimata pārmaiņām un uzskata, ka cilvēki to nekādā veidā neietekmē. Bet Zeme ir dzīvs organisms, kas veic Visumā noteiktus uzdevumus, vēlas pilnveidoties. Kāpēc tai vajadzīgas šīs briesmīgās katastrofas, kurā cieš tik daudz būtņu un arī pati Zeme?

Pašlaik, lai arī cik ātrus un tālu lidojošus aparātus ceļojumiem Visumā cilvēce radītu, citu planētu apdzīvošana ir neiespējama. Tas tāpēc, ka cilvēce ar savu darbību nespēj iekļauties kārtībā, kas noteikta dabā. Pirmkārt, nezināšanas dēļ, kādam nolūkam un kā darbojas daudzās dabas dzīvības izpausmes. Otrkārt, cilvēki, nepārzinot dažādu dabas veidojumu uzdevumus un darbību, sabojā tos, iznīcina un pārveido. No to sastāvdaļām rada jaunus, pat tad, ja šie jaundarinājumi rada tūlītēju kaitējumu dabai, nemaz nerunājot par to, ka bieži vien neizmērojamas kaitīgas sekas rodas ilgstošākā laikā. Tādā veidā cilvēce tuvina sevi un arī savu planētu bojāejai. Šeit vietā ir matemātikas profesora Andra Buiķa teiktais, vērtējot cilvēces iespējas sākt dzīvi uz citām planētām: «Es pārstāvu to viedokli, ka Zeme ir jāuztver kā superdzīva būtne. Mēs nekur projām netiksim, jo kaut kādi augstāki spēki mums neļaus nekur braukt cūkot. Mēs neesam nekādi okupanti, kas, pieķēzījuši vienu vietu, citā vietā turpinās savu eksistenci un ķēzīsies arī tur.» Līdzīgi uzskata arī H. Rīvs norādot, ka viņš noraida to zinātnieku pie-eju, kas plāno cilvēci pārcelt uz citu planētu tajā situācijā, kad no tā būs atkarīga cilvēku dzīvība. Viņaprāt, fakts, ka mēs neesam spējuši saglabāt dzīvību uz savas planētas, nozīmē, ka arī uz citas planētas mēs nespēsim to izdarīt.

Katru dienu daudzās pasaules valstīs notiek visdažādākā veida katastrofas. To izplatības robežas palielinās un biežums pieaug. Zinātnieki vēsta par globālu katastrofu neizbēgamību, kas izraisīs Zemes reljefa pārmaiņas arī Latvijā, pārbīdīs kontinentus, radīs jaunus, bet daļa pašreizējo nogrims ūdens dzelmē. Kā jau minēju, tādā veidā Zeme atbrīvojas no parazītiem – savtīgiem, aprobežoti domājošiem cilvēkiem. Tiem, kuri izdzīvos, būs iespēja atjaunot kārtību uz Zemes, pilnveidoties, lai iegūtu vajadzīgo izpratni un praktiskās spējas savu zināšanu īstenošanā, lai nākotnē turpinātu apdzīvot kādu citu no Visuma planētām.

Cilvēku dzīve uz nākotnes planētas krasi atšķirsies no mūsdienu zinātnieku iedomātās. To, kas plāno cilvēku ievie-tot skafandrā un pārcelt uz citu planētu ar īpašu lidojošo kuģu palīdzību, līdzi ņemot visu cilvēka mantību. Šis un tam līdzīgie plāni tikai parāda, cik tālu cilvēce atrodas no šā uzdevuma atrisinājuma. Cilvēkam būs jāspēj pašam sevi pārvietot neierobežotā attālumā bez jebkādām palīgierīcēm. Cilvēks spēs labvēlīgā veidā ietekmēt dažādus spēkus dabā, piemēram, gravitāciju, elektromagnētisko mijiedarbību un daudzus citus, no kuriem lielu daļu mūsdienu zinātnieki vēl nav atklājuši. Pirmais vajadzīgo spēju apliecinājums būs cilvēces praktiskā darbība, atjaunojot un sakārtojot procesus uz Zemes. Izpratne par dabas norisēm un attīstības priekšnoteikumiem virzīs cilvēci pilnveidot un papildināt jau dabā radīto. Tas ir pavisam cits darbības veids – pretējs mūsdienās praktizētajai darbībai.