Meklē dzīvei piemērotu planētu.11

Viens no pasaulē ievērojamākajiem astrofiziķiem, Nacionālā zinātnisko pētījumu centra (National Centre for Scientific Research) direktors Huberts Rīvs (Hubert Reeves) jau 2005. gadā norādīja, ka vismaz 90 % globālās sasilšanas iemeslu izraisa cilvēka darbība un ka draudi cilvēcei izmirt ir pavisam reāli. Šo paredzējumu apstiprina ANO un daudzu valstu zinātnieku aprēķini: ledāju kušana, jūras līmeņa celšanās, tuksnešu palielināšanās, vētras, plūdi un citas dabas katastrofas ir mūsu ikdiena un tuvākā nākotne. Iemesli lielākajai daļai cilvēku ir labi zināmi: gaisa piesārņojums, ko rada transports, rūpnīcas, vulkānu izvirdumi un citi avoti, kas izraisa slimības, siltumnīcas efektu un globālo sasilšanu. Eiropas Vides aģentūra ziņo, ka gaisa piesārņojums eiropiešu vidējo mūža ilgumu ir samazinājis par gandrīz gadu un katru gadu veicina simtiem tūkstošu cilvēku nāvi. Dzīvību apdraud ūdens piesārņojums ar naftas produktiem un kaitīgajām vielām, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā un rūpniecībā. Vairāk nekā 100 miljoniem cilvēku 53 valstu reģionos nav pieejams veselīgs dzeramais ūdens, vēsta Eiropas Vides aģentūra. Cilvēku skaita palielināšanās pasaulē, dzeramā ūdens un pārtikas trūkums izraisīs cilvēku fiziskas sadursmes un masveida bojāeju – izmirs ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī tautas. Milzīgu kaitējumu nodara augsnes piesārņojums, ko rada intensīvā lauksaimniecība, atkritumu izgāztuves, rūpnīcu darbība un vielas, kas augsnē nonāk degvielas glabāšanas vietās. Un tās ir tikai dažas no kaitīgajām sekām, ko izraisa cilvēku saimnieciskā darbība.

ASV ekologa, profesora Dr. Džeimsa Efraima Lavloka (James Ephraim Lovelock) nākotnes paredzējums ir vēl biedējošāks. Viņaprāt, šā gadsimta beigās galvenokārt bada dēļ bojā varētu aiziet aptuveni 90 % cilvēces, jo globālās sasilšanas dēļ gaisa temperatūra, iespējams, palielināsies par četriem grādiem. Profesors, kas iepriekš ASV Aeronautikas un kosmisko pētījumu pārvaldes (NASA) uzdevumā meklēja dzīvības pazīmes uz Marsa, bija viens no pirmajiem zinātniekiem pasaulē, kurš cilvēci brīdināja par globālo sasilšanu.

Ja par bīstamo vielu piesārņojumu un to sekām zinātnieki sabiedrībai sniedz ziņas kaut daļēji, tad reti kurš piemin informatīvo piesārņojumu. Tās ir cilvēku ļaunās – naidīgās, atriebīgās, dusmu, aizvainojuma, žēluma un citu tamlīdzīgu izpausmju radītās – domas (ziņu plūsmas), kas caurvij visus Zemi aptverošos slāņus. Katra mūsu darbība ietekmē Visumu kopumā – veicinot tā attīstību vai izraisot aizvien lielāku nekārtību. No tā izriet, ka cilvēces darbība pasaules galu var strauji tuvināt, bet var arī attālināt. Ja jau šobrīd Zeme ir kļuvusi par bīstamu Visuma piesārņojuma avotu, tad Visuma turpmākās attīstības labā Zemei nākas iet bojā priekšlaicīgi. Bet, ja mēs, cilvēki, atrastu gudrību un spēku apturēt kaitīgās norises uz Zemes, ja iemācītos dzīvot vienotībā cits ar citu un pārējo dabu, Zeme atveseļotos un spētu turpināt dzīvi. Arī viens no teorētiskās fizikas un matemātikas izcilākajiem zinātniekiem Stīvens Hokings (Stephen Hawking) norāda, ka viens no iespējamajiem cilvēces bojāejas iemesliem varētu būt cilvēku nespēja mierīgi sadzīvot. Zinātnieks uzskata, ka sadursmes atkārtosies aizvien biežāk, bet sekas tām – traģiskas un, iespējams, ļaunākas par tām, ko cilvēki piedzīvoja Karību jūras krīzes laikā 1963. gadā, kad pasaulē gandrīz sākās kodolkarš.

Jau 2000. gadā S. Hokings izteicās, ka cilvēcei tuvāko 300 gadu laikā ir jāatrod veidi, kā pārcelties uz kādu citu planētu, jo Zemi mēs būsim piemēslojuši tā, ka dzīve šeit vairs nebūs iespējama. Arī turpmākajos gados un mūsdienās zinātnieks turpina atgādināt, ka cilvēcei ļoti nopietni jādomā par iespējām apdzīvot citas planētas, ja vien tā nebūs sevi jau iznīcinājusi nākamo 100 gadu laikā. Zinātnieks min vairākus iespējamos iznīcības iemeslus: globālā sasilšana, kodolkarš, jauni vīrusi, kā arī daudzi citi cēloņi, ko mums patlaban grūti pat iedomāties. Vienīgais viņa piedāvātais risinājums – dzīve ārpus Saules sistēmas. Savukārt zinātnieki no Pasaules Dabas fonda, apkopojot zinātnieku pētījumus no visas pasaules, jau 2002. gadā secināja, ka, lai cilvēce spētu izdzīvot un apmierināt savas pašreizējās strauji augošās vajadzības, 2050. gadā tai vajadzēs okupēt divas planētas, kuru izmēri ir līdzīgi Zemei.

Ko mēs varam secināt: vienīgais pamatojums lielākās daļas zinātnieku vēlmēm sameklēt cilvēcei apdzīvojamu planētu ir tas, ka Zeme drīz būs tik tālu sabojāta, ka dzīvot uz tās vairs nebūs iespējams. Tāpēc plāni par cilvēces dzīvi ārpus Saules sistēmas ir jāvērtē, lietojot salīdzinājumu ar žurkām, kas bēg no grimstoša kuģa. Atšķirība tikai tāda, ka šo «kuģi» – mūsu planētu – mēs paši esam izpostījuši un arī tā priekšlaicīga bojāeja būs mūsu noziedzīgās darbības rezultāts.

Pirmā planēta, kuras vārds tika minēts saistībā ar cilvēces pārcelšanos, bija Mēness. Tas ir Zemes dabiskais pavadonis un Zemei vistuvāk esošā mūsdienu zinātnieku atrastā planēta. Taču Mēnesim nav atmosfēras, uz tā nav atrasts arī ūdens. Ja uz Mēness uzceltu pilsētu, tā būtu nepārtraukti jāapgādā ar gaisu, ūdeni un cita veida pārtiku.

Liekas, visvairāk traģisko cilvēces nākotni apzinās tieši amerikāņi un ne bez iemesla, jo ASV ir viena no valstīm, kuras iedzīvotāji visstraujāk izlieto dabas bagātības un rada aptuveni 36 % no pasaules piesārņojuma. 2005. gadā tieši NASA toreizējais vadītājs Maikls Grifins (Michael D. Griffin) bija tas, kurš paziņoja, ka viņš nezina tieši kad, bet pienāks diena, kad cilvēki kolonizēs visu Saules sistēmu un pēc tam telpu ārpus tās. Viņaprāt, būtu ļoti svarīgi, ja to izdarītu tieši amerikāņi. Ar katru gadu tiek palielināts NASA budžets, kas 2010. gadā sasniegs 18 686 miljardus ASV dolāru, no kura liela daļa paredzēta Visuma izpētes programmas «Zvaigznājs» (Constellation) īstenošanai. Šajā programmā bija paredzēts līdz 2020. gadam izveidot pastāvīgu apdzīvojamu bāzi uz Mēness, kā arī nogādāt cilvēkus uz Marsa. Nesen Mēness bāzes celtniecība tika atlikta ekonomiskās krīzes dēļ. Nauda, kas paredzēta bāzes celtniecībai, tikšot novirzīta citiem «Zvaigznāja» uzdevumiem, to skaitā Marsa izpētei, ko NASA vadība atzina par vienu no galvenajiem darbiem. Neskatoties uz to, NASA praktiskā darbība rāda, ka tās interese par Mēnesi nav zudusi, jo šā gada jūnijā NASA paziņoja par saviem plāniem apšaudīt Mēnesi ar raķetēm, kurām, atbilstoši astronautu plāniem, vajadzētu radīt Mēness virsmā krāterus, kas parādītu, vai zem Mēness virsmas nav apslēptas sasaluša ūdens krātuves. Savukārt šā gada augustā NASA ziņoja, ka sadarbībā ar Indijas Kosmosa izpētes organizāciju (ISRO) ledu uz Mēness mēģinās atrast, izmantojot satelītus.

Savukārt NASA sabiedrotie – zinātnieki no Arizonas Visuma attīstības kompānijas «Paragon» (Paragon Space Development Corporation) – ieplānojuši eksperimentu, kura laikā uz Mēness tiks izveidots sakņu dārzs, lai pārliecinātos, vai iespējams izaudzēt pārtiku to astronautu apgādei, kas nākotnē veidos koloniju uz Mēness. Dārzu uz Mēness plānots nogādāt aptuveni 2012. gadā.