ak Dievs nu cik tauta var būt zombēti aptaurēta - krievi nāca un virtuvi piedirsa - šo stāsta katrs "jo tā jau bija" - legīonāri nu tik cīnītāji par neatkarību bij un katru rītu sāka ar Latvijas himnas dziedāšanu un letiņu karogu pie durkļa piespraužot ...
Lab' muļķis cilvēks var melot - bet, ja jau pats sāk ticēt saviem meliem, tad ceļs uz Tvaika ielu vaļā ...
Atšķirībā no plikiem "mutes brūķētājiem par vareno leģionu" man apzinātā bērnība 80tajos pagāja, kad blakus bij onkulis, kurš izgāja leģionam cauri ...
17 gados viņu, auzas vedot uz tirgu pārdot, vācieši paņēma tirgus dienā ciet - izvēle iestāties leģionā bij elementāra - vai nu leģions, vai te pat pie sienas lode ...
kā onka teica "es sīkaļa pat vilcienā nebiju līdz tam braucis - un te mani uz fronti nāvē grūž" - viss leģions pagāja kā "lielgabalu gaļa" - vai nu šauj, vai Tevi nošaus - NEVIENA vārda, vai pat DOMAS par kautkādu neatkarīgo Latviju vai citu patriotisko marazmu - tikai prasta velmē izdzīvot un sagaidīt nākamo dienu !!!
un tagad sīks fakts, ko neviens negrib pieminēt, kāpēc leģionāru vidū nav vienotības ... jo tie kas "aizgāja eiropā" vai aizmuka no kurzemes katla uz Zviedriju - tie dabuja 15 gadus lēģeru kā karagūstekņi ...
Mans onka ņēmās pa "Katlu" līdz 1946 gadam, kad šamo sašāva kājā un saņēma ciet iedodot 25 gadus, bez apžēlošanas un tikai 70 gadu sākumā onka no lēģera tika vaļā un bij gatavs purnu izšķaidīt visiem tiem "memmesdēliņiem lēģionārīšiem" kas muka no Latvijas uz Zviedriju lai tika savu dirsu paglābtu - un, kā smejies, blakus mājā tāds dzīvoja - tad vienmēr "pēc kortelīša" sākās dūru vicināšana !
Onka nekad neatzina karu - karot vajag vīriem nevis sīkaļām - tie viņa vārdi... pats pa ausīm atrāvos nevāji kad mēģināju "par vāciešiem" sīks būdams kariņu taisit ...
jā onkam bij naids pret krieviem, jo galu galā 25 gadi sadirstas lēģeru dzīves nav maz ... bet vēl lielāks naids bij pret "malā sēdošajiem" letiņiem - kuri viens otru nodos par kaimiņu zemes pleķīti !