Starp daudzām citām PSRS laiku „dižajām būvēm” Igarkas-Salehardas dzelzceļa izbūve izcēlās ar savu utopiju un bezjēdzību. Nekas tāds nav ticis pielietots ne pirms, ne pēc šī dzelzceļa būvniecības. Vēl šo dzelzceļu mēdza saukt par „mirušo ceļu”.
Kārtējais PSRS laiku inženieru brīnums132
3286
18
1949. gadā PSRS valdība pieņēma lēmumu par polārā dzelzceļa Igarka-Saleharda celtniecību. Šo dzelzceļu būvēja ieslodzītie, no kuriem liela daļa bija politiskie ieslodzītie..
Darbs tika nodrošināts desmitiem tūkstošu pēckara ieslodzītajiem. Tiek lēsts, ka šajā būvē piedalījās no 80 tūkstošiem līdz 120 tūkstošiem strādnieku.
Reklāma
Kopējais ieplānotais šīs būves garums bija 1263 kilometri. Dzelzceļš atrodas 200 kilometrus uz dienvidiem no polārā loka. Objekta būvniecība notika no divām pusēm. No Obas puses un no Jeņisejas puses.
Būvniecības laikā nācās saskarties ne tikai ar klimatiska un ģeogrāfiska rakstura problēmām, bet arī ar mūžīgo sasalumu un desmit mēnešus garo ziemu. Trasei bija jāšķērso daudzus strautus un strautiņus, kā arī lielas upes.
Pāri nelielām upēm tika būvēti koka vai betona tilti. Lai tiktu pāri Obai, vasarā izmantoja smagus prāmjus, bet ziemā pa dzelzceļu, kura sliedes un gulšņi tika likti tieši uz upes ledu. Lai ledus izturētu, tas tika mākslīgi pastiprināts. Sibīrijas ziemeļu rajoniem raksturīgi ir - tā saucamie „ziemas ceļi”, kuri tiek izveidoti ziemā, pēc tam kad ir uzsnidzis sniegs un daudzie purvi un upes pārklājas ar ledu.
Reklāma
Lai tikšana pāri upēm būtu drošāka, tās vietas, kur brauca transports, tika papildus uzsaldētas – tur lēja ūdeni, tādējādi palielinot ledus biezumu. Dzelzceļa ledus pārbrauktuves lēja ne tikai ar ūdeni, bet tajās tika iesaldēti arī baļķi un gulšņi. Šāda veida dzelzceļa ledus pārbrauktuves bija „unikāls” padomju inženieru izgudrojums.
Gar visu dzelzceļu, aptuveni 5 – 10 kilometru attālumā viena no otras tika būvētas nometnes, kuras var atrast vēl šodien. Daudzas no tām ir saglabājušās pietiekoši labi. Aizbēgt no nometnēm bija praktiski neiespējami, jo galveno ceļu kontrolēja apsardze.
Būvniecība tika pārtraukta 1953. gadā, pēc Staļina nāves. Ar ieslodzīto spēkiem tika uzbūvēti vairāk nekā 900 kilometru dzelzceļa. “Lielā būve” prasīja vairāk nekā 100 tūkstošus cilvēku dzīvību un aptuveni 42 miljardus rubļu.
Reklāma
Vismaz 11 lokomotīves un 60 tūkstoši tonnu metāla tika pamesti un tilti sabojāti vai nodedzināti. Tomēr koridora telefona tīkls tika izmantots pat līdz 1976. gadam.
Tagad to dēvē par zudušo Igarkas-Salehardas dzelzceļu Sibīrijā.
Tev patiks šie raksti
tā tikai urla var pateikt 
sākumā domāju, ka runāju ar kārtējo SC tipa latvieti - nodevēju, bet tagad skaidrs, ka pac esi totāls urla ! Līdz ar ko neko no tevis dzirdēt vairs negribu.
++++
