Anglijā ieroču likumi bieži vien ir kā anekdotes. Pat par reālistiskām ieroču kopijām var draudēt kriminālvajāšana. Principā tas nav nekas dīvains, bet tā nebija vienmēr un vieni no vaininiekiem tādu likumu pieņemšanai bija ''trakie latvieši''...
Kā latvieši visiem angļiem pistoles atņēma.125
Labklājības līmenis auga, un cenas kritās... 1903. gadā Lielbritānijā tika izdots likums Pistols Act. Tas ieviesa jaunus ierobežojumus, protams, visai saprātīgus. Nēsāt ieroci bija aizliegts visiem ''drunken or insane'' - dzērājiem vai jukušajiem. Kā arī tika ieviesta licence ieroču uzglabāšanai mājās, kam stobrs ir īsāks par deviņām collām (apmēram 22 cm). Pati ieroču iegāde palika pilnīgi brīva, dabūt licenci bija vienkāršāk par vienkāršu. Līdz Pirmajam pasaules karam Anglijā bija reģistrēti 250 000 personīgo šaujamieroču - tas tikai licenzēto. Bet tālāk notika tas, kas burtiski šokēja un satricināja likumpaklausīgo Londonu...
1911. gada 2. janvārī policijai pienāca ziņa, ka daļa bandas slēpjas Sidney-sreet 100. ēkā. Četru stāvu ēka bija viena no desmit, kas nepārtraukti virknējās visas ielas garumā. Vairāk kā 200 policistu (visiem piešķirti ieroči) ieradās pie nama nr. 100. Tie paslēpās aiz žogiem, māju sienām, veikalos. Visus komandēja superintendants Džons Ottavejs un inspektors Frederiks Venslejs. Ottavejs nosūtīja policistus uz dzīvokļiem un tie dienas laikā klusām, bez liekiem trokšņiem evakuēja iedzīvotājus. Ēkas palika tukšas, izņemot dzīvokli otrajā stāvā, kur slēpās latviešu ''revolucionāri'' Svārs un Dumnieks.