Anglijā ieroču likumi bieži vien ir kā anekdotes. Pat par reālistiskām ieroču kopijām var draudēt kriminālvajāšana. Principā tas nav nekas dīvains, bet tā nebija vienmēr un vieni no vaininiekiem tādu likumu pieņemšanai bija ''trakie latvieši''...
Kā latvieši visiem angļiem pistoles atņēma.125
1441
7
Tiesības nesāt ieroci tika ierakstītas jau 1689. gada likumā. Tajos laikos ieroču nēsāšana un turēšana īpašumā bija ne tikai atļauta, bet pat obligāta jebkuram brīvam cilvēkam. Jaunā karaļa Viljama Oranžas likumā bija teikts, ka ik katram ir tiesības uz ieroci, protams, izņemot katoļus. Vēlāk jau Viktoriāņu Anglijā vispār tika atcelti jebkādi ierobežojumi, ieročus varēja iegādāties tik pat viegli, kā spieķi vai lietussargu. Un neviens nesaskatīja nekādu problēmu. Tomēr ierocis bija visai dārgs prieks, un atļauties to varēja tikai materiāli nodrošināti džentlmeņi. Pilsētas šķērsielu bandīti deva priekšroku lētajiem nažiem un žņaugiem. Tagadējo policistu formu stāvošas apkakles ir atbalss no tā laika, kad kakla aizsardzībai tieši no žņaugiem policisti ap kaklu nēsāja ādas siksnas.
Labklājības līmenis auga, un cenas kritās... 1903. gadā Lielbritānijā tika izdots likums Pistols Act. Tas ieviesa jaunus ierobežojumus, protams, visai saprātīgus. Nēsāt ieroci bija aizliegts visiem ''drunken or insane'' - dzērājiem vai jukušajiem. Kā arī tika ieviesta licence ieroču uzglabāšanai mājās, kam stobrs ir īsāks par deviņām collām (apmēram 22 cm). Pati ieroču iegāde palika pilnīgi brīva, dabūt licenci bija vienkāršāk par vienkāršu. Līdz Pirmajam pasaules karam Anglijā bija reģistrēti 250 000 personīgo šaujamieroču - tas tikai licenzēto. Bet tālāk notika tas, kas burtiski šokēja un satricināja likumpaklausīgo Londonu...
Reklāma
Nešpetnie latvieši - tie jums nav Londonas bandīteļi!
Ne visai pievilcīgā Londonas nomalē Īstendā gatavojās sagaidīt jauno 1911. gadu... Kāds juvelieris, sadzirdējis aizdomīgu troksni, izsauca policiju. Policija atbrauca, pieklauvēja. Durvis atvēra kaut kāds cilvēks, likās, neko nesaprata un atkāpās pa trepēm atpakaļ dzīvoklī, policisti nodomāja, ka tas aizgāja pasaukt kādu angliski runājošu kaimiņu. Seržants Bentlijs un viņa policisti iegāja mājā, bet tumsā neko nesaredzēja. Pēkšņi atcirtās durvis un ložu mākonis pārgāzās tiem pāri. Bentlijs dabūja lodi kaklā, plecā un nokrita. Konstebls Vudhems mēģināja palīdzēt seržantam un tika nošauts. Konstebls Takers tika sašauts krūtīs un mira momentā. Konstebls Šoati dabūja 12 lodes. Seržants Brians mēģināja apstādināt bēgošos anarhistus, bet arī tika nošauts. Pēc angļu tradīcijas policisti bija bruņojušies tikai ar stekiem. Trīs no tiem gulēja beigti un divi nopietni ievainoti. Kopējā juceklī pašu savainots tika arī viens no anarhistiem.
Tā 1910. gada decembrī angļu policija nejauši uzdūrās latviešu grupai, kuri mēģināja izsist juvelierizstrādājumu veikala sienu. Viss būtu labi, bet Londonas poliči uzrāvās ne uz viduvējiem zaglēniem, bet uz aukstasinīgiem revolucionāriem, 1905. gada revolūcijas veterāniem, kuri bija aizbēguši no Krievijas Impērijas. Tie nedomājot, pat lāga neaptverdami, ko dara, nolika gar zemi piecus neapbruņotus policistus. Priekš Anglijas tas bija bezprecedenta gadījums, uz kājām tika sacelta visa Londonas policija. Bet anarhistiem izdevās noslēpties.
Tāds noziegums bija vēl kaut kas nedzirdēts. Vinstons Čērčils, tajā laikā vēl iekšlietu ministrs, pavēlēja atrast anarhistus un nogalināt, ja tas ir nepieciešams aizturēšanai. Policija veica virkni reidu pa Londonas anarhistu mitekļiem un tika aizturēti simtiem cilvēku. Tos ņēma ciet bāros, kafejnīcās, politiskajos kubos. Bet no arestētajiem policijai neizdevās izdibināt neko.
Reklāma
1911. gada 2. janvārī policijai pienāca ziņa, ka daļa bandas slēpjas Sidney-sreet 100. ēkā. Četru stāvu ēka bija viena no desmit, kas nepārtraukti virknējās visas ielas garumā. Vairāk kā 200 policistu (visiem piešķirti ieroči) ieradās pie nama nr. 100. Tie paslēpās aiz žogiem, māju sienām, veikalos. Visus komandēja superintendants Džons Ottavejs un inspektors Frederiks Venslejs. Ottavejs nosūtīja policistus uz dzīvokļiem un tie dienas laikā klusām, bez liekiem trokšņiem evakuēja iedzīvotājus. Ēkas palika tukšas, izņemot dzīvokli otrajā stāvā, kur slēpās latviešu ''revolucionāri'' Svārs un Dumnieks.
3. javārī 7.30 seržants Leesons iemeta ar granti logā, kur slēpās anarhisti, lai pateiktu tiem, ka ir aplenkti un tiem vajadzētu padoties. Cits policists pieklauvēja pie durvīm. Atbildē sekoja šāvieni. Tā sākās slavenā Londonas Siege of Sidney Street (Sidejas ielas aplenkums). Lodes rikošetēja no akmens tilta un plēsa veikalu skatlogus. Nogalinātais seržants Leesons palika guļot uz ielas. Divas stundas norisinājās nepārtraukta apšaude. Anarhisti bija bruņojušies ar trim Mauzeriem C96 un gāza virsū uz primitīvi bruņotajiem policistiem (pāris desmiti VIENA-lādiņa bises un ducis revolveru) ložu mākoni, nogalinot piecus un smagi ievainojot 30! Situācija bija anekdotiska - divi traki latvieši ar mauzeriem turējās pretī visai Londonas policijai. Un, kā redzams, veiksmīgi.
Tikai pēc vairāku stundu neveiksmīgiem policijas mēģinājumiem kaut ko paveikt, Čērcils bija spiests izsaukt armiju. Uz kaujas vietu viņš izsauca Skotijas gvardi. Bruņojušies līdz zobiem tie ieradās notikuma vietā 10.15. Armijnieki un policisti savā starpā tūlīt pat sāka kasīties par pretinieka apspiešanas metodēm. Kaut arī tas bija nopietns protokola pārkāpums, Čērčils negaidīti ieradās karstajā punktā, lai pats personīgi vadītu aplenkumu.
Reklāma
Cērčils pavēroja šāvienus, kas nāca no anarhistu loga, tad ar grimasi uz sejas deva pavēli piegādāt kaujas artilēriju un pārvērst dzīvojamo ēku drupās, ja nepieciešams. Zirgu artilērija ieradās, tomēr Čērčils, pirms pielietot artilēriju, nolēma pamēģināt ieņemt ēku triecienuzbrukumā. Uz to brīdi vēl seši policisti tika ievainoti. Skotijas gvarde ieņēma pozīcijas, bet mirkli pirms uzbrukuma tika pamanīti dūmi, kas nāca no ēkas jumta. 100. nams dega, acīmredzot sākās augšstāvos un gāja uz leju. Pēkšņi viens no anarhistiem izbāza galvu pa logu. Desmitiem ieroču momentā izšāva, un anarhists beigts nokrita iekšā dzīvoklī.
Kad ieradās ugunsdzēsēji, Čērčils neļāva tiem uzsākt dzēšanu, kamēr nenogruva ēkas augšstāvi. Sagruva arī ēkas siena, ievainojot piecus ugunsdzēsējus. Tikai tad policija piesardzīgi iegāja dzīvoklī, atrodot tur apdegušus Dumnieka un Svāra līķus.
tas tiem romantikjiem, kam nepatiik oficiaalaas beigas
