Ir tikai viens Dievs! Monoteisma izcelsme. IV12

Amerikas psihologu un neiroloģijas asociācijas eksperti, pēc piecus gadus ilgiem pētījumiem ir nonākuši pie secinājuma, ka ticība Dievam ir uzskatāma par psihisku slimību, kurai komplektā nāk paranoja, emocionāla nestabilitāte un halucinācijas, irracionāla domāšana un rituālistiska uzvedība. Lai gan pamatā šī sērga izplatās verbāli, no slimnieka uz slimnieku, tomēr 2008. gada pētījums, aprakstīts Science (Vol. 322, No. 5898), kuru veica divi PhD, Dženifere Vitsone un Adams Galinskis, atklāja, ka cilvēki ir predisponēti saskatīt tēlus nejauši saliktu punktu attēlos ja pētnieki noskaņoja dalībniekus justies tā, it kā tiem nebūtu kontroles pār to, pētījums liek domāt, ka cilvēki ir predisponēti saskatīt zīmes un tēlus apkārtējā pasaulē. Kaut gan drīzāk tas attiecināms uz modeli, pēc kāda darbojas cilvēka smadzenes kopumā - apvienojot detaļas atpazīstamos tēlos.

Lai gan visu trīs monoteisko reliģiju pirmsākumi ir meklējami pie kāda no tā saucamajiem Praviešiem - Mozus, Jēzus, un Muhameda, no kuriem tikai pēdējais būtu uzskatāms kā reāli eksistējoša, vēsturiska persona, tādēļ mazliet par viņa biogrāfiju.

No Dr. Bila Federera lekcijas: “Divdesmit gadus pirms Muhameda dzimšanas Bizantijas krisiešu impēriju iekaroja Persiešu impērija. Muhameda tēvs nomira pirms viņš bija dzimis, un viņa māte nomira, kad viņam bija seši gadi. Viņa vectēvs un mentors nomira, kad viņam bija astoņi gadi, tādēļ viņu paņēma pie sevis tēva brālis Abu Talibs, kurš bija tirgotājs, un ņēma Muhamedu līdzi kamieļu karavānās, kas deva viņam iespēju iepazīties ar atšķirīgām reliģijām, tai skaitā jūdu un kristiešu. Kad viņam ir 25 gadi viņš apprec bagātu četrdesmitgadīgu atraitni, un kad tā nomirst, viņš apprec citas, vecumā no 9 - 22 gadiem.

Bet, jebkurā gadījumā 610. gadā, Muhameds atrodas alā, un viņam parādās gars, un aizsākās viņa ticība. 12 gadu laikā viņš pievērš tai 17 sekotājus, kas liek viņam kļūt agresīvākam, kas ir par iemeslu tam, ka 622. gadā viņš tiek padzīts no Mekas pilsētas, un viņš dodas uz ebreju pilsētu Medina, padarot sevi par pirmo islāma reliģisko bēgli, un imigrantu.

Muhameds tur atklāj savu ticību ebrejiem, un tie viņu noraida, kas liek tam doties mazākumtautību rajonā, kurš viņš sāk pievērst sev sekotājus. Kad daži no tiem viņam pretojas, tie mistiskā veidā tiek nogalināti, taču pārējie viņam seko, un tā viņš atkal kļūst par reliģisko līderi. Tad viņš dodas atpakaļ pie ebrejiem, un noslēdz ar viņiem līgumu, kas viņu padara arī par politisko līderi, bet tad viņa palikušie sekotāji Mekā, kuri dēļ sava uzstājīguma un agresivitātes un draudiem, tiek arī padzīti no Mekas, bēg uz Medinu, kur Muhameds, kā poltiskais līderis, tos padara par 300 karavīriem un atļauj tiem aplaupīt karavānas, kuras dodās uz Meku, kā atmaksu par padzīšanu.

640. gadā Mekas pilsēta nosūta tūkstoš karavīrus, lai tie aizsargā karavānas, un Muhameds, kaujā pie pilsētas Badras, ar 300 karavīriem tos sakauj, kļūstot arī par militāro līderi, pēc Allāha gribas. Un viņš kļūst par uzvarētāju 66 kaujās un reidos, nākamajos astoņos gados, vadot 27 no tām.

Reiz viņš izmantoja pat katapultu, kad uzbruka pilsētai Al Taif, un kad viņam tika pateikts, ka katapulta nogalina arī nevainīgas sievietes un bērnus, Muhameda atbilde bija, ka tie ir ienaidnieku vidū, tādēļ arī tiem ir jātop nogalinātiem. Tādēļ pašnāvnieku teroristu uzskats, ka nogalināt nevainīgus cilvēkus, Islāma labā, ir OK, jo tā taču darīja arī Muhameds, kad viņš izmantoja katapultu...

Taču Islāma ideja par svētajiem mocekļiem nāk no tā, ka Muhameds, kad viņš bija Mekā, un, klaiņodams pa Kabu, kur antīkās pasaules reliģiju sekotāji piekopa savus rituālus, viņš tiem stāstīja, ka tie degs ellē, un visādi citādi izklaideja viņus. Kad tie neizturēja, un padzina viņu, viņš sacīja, ka ir kļuvis moceklis (šahīds), un tie ir neiecietīgi pret viņu, tādēļ viņš ir attaisnots, uzbrūkot to karavānām. Un šis koncepts arī strādā pie muslima kopienām šodien.

Bet bija viens mēnesis, kad visu reliģiju pārstāvji bija vienojušies atturēties no kariem savā starpā. Taču Muhamdeds saņem vārsmas no Allaha, ka tam jāaplaupa karavānas, šajā piligrimu mēnesī, un paņem tos ciet pilnīgā pārsteigumā. Un tad, 627. gadā, Meka nolemj sūtīt 10 000 karavīrus uz Medinu, lai atturētu Muhamedu no viņu karavānu aplaupīšanas. Taču Muhameds bija ļoti inovatīvs, netradicionāls, asimetriskos karos, citiem vārdiem sakot, viņš nespēlēja pēc noteikumiem. 

Viņš lika izrakt mazas, nomaskētas bedres visapkārt pilsētai, kas padarīja Medejas pārāko kavalēriju pilnīgi bezjēdzīgu, jo visi zirgi un kamieļi, kas nonāca uz tāda lauka, salauza sev kājas. No šejienes arī musulmaņu ideja par ceļu mīnēšanu. Tādēļ Mekkieši bija spiesti atmest visu kaujas stratēģiju. Pēc tam Muhameds piekukuļoja dažas no ciltīm, un tās aizlavās prom no kaujas pa nakti. Savukārt tad Muhameds piedraudēja citām dažām citām, un tās arī aizlavās prom no kaujas pa nakti. Un tad uznāk augstums uz nedēļu, un mekkiešiem pazūd dūša, un tie nolemj doties mājup.

Muhamedam tā ir uzvara, un saņēmies dūšu, viņš dodās pie tām trīs ebreju ciltīm, kas ielaida viņu piecus gadus iepriekš. Divām no tām, viņš konfiscē to īpašumu, padzen no pilsētas, un tas ir kļuvis par konceptu islāmā, sauktu par Hudna, jeb, kad esi vājš, slēdz līgumus, līdz tu esi gana stiprs, lai tos neievērotu. Trešā ebreju cilts ir ielenkta, un kad tās visbeidzot padodās, viņš aizved tos uz tirgu, un nocērt galvas 600-700 vīriem, pārdodot sievietes un bērnus verdzībā.