Attiecībā uz Kristietību, Pasaulē dominē divējādi uzskati, kas iedalāmi tajos cilvēkos, kas tic, un tajos, kas netic, atstājot tos, kuri labprāt uzzinātu, kā minoritāti. Lai vairotu pēdējos, ir tapis izveidots šis raksts.
Ir tikai viens Dievs! Monoteisma izcelsme. III3
99
3
Kristietība tiek uzskatīta par mūsdienu Rietumu kultūras vienu no visspēcīgāk ietekmējošajiem faktoriem. Rietumu kultūras garīgais mantojums ir nācis no Grieķu-Romiešu antīkās pasaules, pārejot Kristietības ērā un tad Renesanses laikmetā, un šajos divos pēdējos periodos, kristietība bija valdošā ideoloģija, saglabājoties līdz mūsdienām. Šobrīd Kristietība tiek uzskatīta par dominējošo uzskatu sistēmu Eiropā un ASV, un visā Pasaulē, veidojot 2.18 miljardu cilvēku lielu kopienu. Nenoliedzami, ka šis skaitlis ietver arī visus tikai formāli baznīcai piederīgos, mani un iespējams jūs tai skaitā, liekot domāt par tā neobjektivitāti. Un tomēr, ja lielākā daļa mūsu līdzcilvēku ir pārliecināti par kaut ko noteiktu, nav pareizi vienkārši nosaukt tos par mēnessērdzīgajiem, un pamāt ar lakatiņu. Jo, kamēr nedz viņi, nedz mēs, ķeceri, pagāni, neticīgie, nezinām par to neko, mums nav nedz iespēja pasargāt citus neticīgos, nedz arī paglābt no tumsonības kādu ticīgo, ja tajā iesējušās šaubas - pirmā saprāta pazīme.
Latvijā, pēc SKDS datiem, par kristiešiem sevi nosauca 44%. Šiem cilvēkiem vēl pievienojas 30%, kas tic Dievam, bet neuzskata sevi par kristieti, 7% bijis grūti rast atbildi uz šādu jautājumu, un dotā statistika noliek mūs fakta priekšā, ka tikai 19 % balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju ir skaidrā... tomēr priecīgā ziņa ir tā, ka pārliecināto kristiešu skaits turpina samazināties, un saskaņā ar aptauju, tas ir par 4% zemāks, kā pērn.
Reklāma
Bet šī nospiedošā mazākuma nospiedošais vairākums Kristietību vienkārši noliedz, neko daudz par to nezina un arī nevēlas zināt, zaudējot komunikācijas iespēju ar ticīgajiem. Proti, no šiem 19%, kādi 93% ir atteikušies no domas atrast zināšanas, bet 7 %, kas to spētu, klusē, iespējams dēļ negatīvās pieredzes, ko piemeklējusi ikvienu, kurš sācis runāt. Un attiecībā pret kopumu, ir tikai 0,001%, kurš spētu atrast patiesību, un šis procents šobrīd sēž pie datora, un bolās ekrānā, lasot muļķības, ko citi ir sarakstījuši spokos, un es runāju par tevi, jā tevi. Tā vietā, lai savu īso, atvēlēto dzīves laiku, tu pielietotu, lai nonāktu pie zināšanām, jo tikai tu pats spēj atklāt sev šīs zināšanas, citādi būsi tās tikai dzirdējis, varbūt tām piekrītot, bet neko par to nezinot, un nesaprotot. Bet tā vietā tu brīnišķīgi iznieko savu dzīvi, un ar izklaidēšanos grauj, nereti mērcējot tās alkoholā, savas koncentrēšanās spējas, un tā ir vienīgā spēja, ar kuras palīdzību var nokļūt līdz zināšanām, pārdomu pieredzes ceļā.
Tikmēr nozare, kura nodarbojas ar reliģijpētniecību Latvijā, klibotu, ja vien tā spētu nostāties uz kājām. Šogad 2015. g., 21. septembrī sākās pieteikšanās LU Teoloģijas fakultātes Jauno teologu un reliģijpētnieku fakultātē, un tās pirmā nodarbība saucās: “Kas īsti ir teologs un ko jēdzīgu sabiedrībai dod reliģiskā izglītība?” Taču uz šo jautājumu ir atrasta atbilde jau sen, un tā skan: “Teologs ir vai nu hronisks melis, vai arī muļķis, ja tic tam, ko viņš saka”, un atbilde uz otro jautājuma daļu ir vienkārša: “neko”. Taču vienīgajā fakultātē, kur varētu noskaidrot patiesību, un tā būtu Vēstures un Filsofijas fakultāte, tās lektori nevadās pēc pirmavotiem, un arīdzan nerekomendē tos meklēt studentiem.
Savukārt tādas atvērtas biedrības, kuras kodols sastāvētu no zinātniekiem, un kuri meklētu atbildes uz sabiedrības uzskatos dominējošās reliģijas pētniecību, Latvijā šobrīd nav, un pat ja būtu, ir zināms, kādu likteni tās visā pasaulē piemeklē, Teosofu biedrību ieskaitot, ja mēģina rast atbildes, kas atšķiras no Baznīcas dogmatiskā uzstādījuma. Un slepenās biedrības šeit nav izņēmums no likuma.
Reklāma
Taču arī šis pētījums nebūs bāzēts pirmavotos, jo tā autors nepārvalda valodas, kādās sākotnēji rakstīta Bībele, un tam nav nedz teoloģiskā, nedz vēsturiski filosofiskā akadēmiskā grāda. Nedz arī tas draudzējs ar arheologiem, un tādēļ šis darbs būs vien varbūt iedvesmas avots tiem, kas sagribētu kļūt par vārda reliģiju pētnieks cienīgiem. Bet izbeigsim šīs Hitlera “galda runas” un no ievada pāriesim pie stāstījuma.
Par mums zināmās Kristietības aizsākumu var minēt Kristiešu ēras 325. g. , kuru sauc arī par “mūsu ēru”. Un notika tad pirmais Nīkejas (Νίκαια - grķ.) koncīlijs, kuru ierosināja Romas Imperators Konstantīns I, lai mēģinātu panākt konsensusu, jeb vienošanos Baznīcā, savācoties visiem kristiešiem vienkopu.
Tās galvenie panākumi bija Jēzus Kristus kā Dieva dēla statusa, un tā attiecību ar Dievu Tēvu nostiprināšana, tāpat kā Lieldienu svētku datuma nolikšana, un Baznīcas kanonu un hierarhijas izveide, izveidojot Austrumu (Bizantijas, Grieķu, Slāvu pareizticīgā) un Latīņu (Romas Katoļu) ortodoksālās baznīcas.
Reklāma
Pirms tam pastāvēja t.s. Agrīnā Kristietība, kura tika legalizēta tikai 313 gadā, pēc Konstantīna Milānas Edikta, un kristietības loma pirms tam bija romiešu izklaide, izbarojot tos lauvām. Agrīnā Kristietība savukārt ir nākusi no Hellēņu jūdaisma, sajaucoties Rabīniskajam jūdaismam ar grieķu panteismu un neoplatoniķu idejām, no kurienes nākušas idejas par trīsvienību, paradīzi, un dvēseli, apvienojot to ar ebreju cilts dievu, kura radītais cilvēks pirms tam bija tāds māla golems (mitoloģiska cilvēkveidīga būtne, veidota no māla vai akmens senebreju leģendās), kurā iedvesta dzīvība, un funkcija vairoties, bez jebkādas pēcnāves eksistences, elles vai paradīzes.
Tomēr, iespējams, lai novērstu sajaukšanos ar grieķu mitoloģiju, tās daimoniji, dievišķas būtnes un starpnieki starp dieviem un cilvēkiem, pārtop kristiešu dēmonos, ļaunajos garos. Taču Hellēniskais Jūdaisms ar Rabīnisko dala mesiānismu (pestītāja gaidīšanu) un Apokalipses koncepciju. Un Jaunā Derība, kas sākusi tikt pierakstīta sengrieķu, precīzāk Koine, jeb vispārpieņemtajā grieķu valodā, kas pazīstama arī kā Aleksandrijas grieķu valoda izmantota Aleksandra Lielā impērijas hellenizācijai, un to lietoja trūcīgā un neizglītotā sabiedrības daļa. Bet sākotnēji, tiek pieņemts kristīgā mācība ceļojusi “no mutes ausī” Aramiešu valodā, kas bija ikdienas valoda Palestīnā pēc Babilonijas jūga, un tā aizstāja Bībeles ivīrtu. Arī pirmais Toras, jeb Vecās derības tulkojums bija uz Koine grieķu valodu.
Tev patiks šie raksti
