Ir tikai viens Dievs! Monoteisma izcelsme. I13

Amenhoteps IV sprieda tiesu, vai kāds būtu apbalvojams ar pēcnāves dzīvi vai ne, un tā rokās bija taisnības svari. Izskaidrojums tam, kādēļ Atens nevar būt fiziski izpausts bija tāds, ka šis dievs mīt aiz radītā robežām. Atena statujas nebija, jo tās tiktu uzskatītas par elku pielūgšanu. Atenam veltītās dziesmas bija arfu mūzikas pavadībā. Priesteri nīkuļoja, jo tautai nebija atļauts pielūgt Atenu, viņi drīkstēja pielūgt tikai faraonu, kurš tika paziņots par vienīgo starpnieku starp Atenu un tautu, dodot tam absolūtu varu pār to.

Sestajā savas valdīšanas gadā krasi saasinājās reliģiskā cīņa, un faraons pamet viņam naidīgo Wasetu (ēģiptiešu val.) vai Tēbas, (grieķiski), mūsdienu Luksoru, un pavēl uzcelt jaunu galvaspilsētu Ahet-Atonu, šobrīd mazu pilsēteli Tel el-Amarnu, un pārdēvēja sevi par Ehnatonu (tīkams Atonam).

Astotajā gadā viņš uzcēla sev pili, kas kļūst par lielāko pilsonisko ēku senatnē, ar Austrumu fasādi gandrīz 700 m. garumā, no balta akmens, visu izrotātu ar rakstiem un inkrustācijām. Tiek uzceltas vēl citas, mazākas nozīmes pilis. Neseni pētījumi liecina, ka tie cilvēki, kas cēla jauno pilsētu, tuksneša vidū, maksāja smagu cenu. Viņi cieta no uzturvielu deficīta, un augsta mirstības koeficienta, pat pēc tā laika standartiem. Bērniem bija aizkavēta augšana, poraini kauli, dēļ uzturvielu trūkuma, iespējams tādēļ, ka tie dzīvoja uz maizes un alus diētas, kā apgalvo arheoloģe Anna Stīvensa. Tāpat zinātnieki noskaidroja, ka vairāk kā trīs ceturtdaļas pieaugušajiem bija deģeneratīvas locītavu slimības, kā no smagu nastu nešanas, un aptuveni divām trešdaļām bija vismaz viens lauzts kauls. 

9-10 Ehnatona valdīšanas gadā sakas pirmās Amona, pamestās galvaspilsētas dieva, vajāšanas. Neilgi pirms 12. valdīšanas gada, farons pasludināja karu ne tikai Amonam, bet arī visiem pārējiem dieviem. Atons tika pasludināts par vienīgo Dievu, visu pārējo dievu kulti tika atcelti, tempļi aizvērti, un ar priesteriem apgājās, kā jau tādās situācijās.... Lai izdzēstu pat atmiņu par citiem dieviem, Ehnatons pavēlēja to statujas iznīcināt. Īpaši rūpīgi tika dzēsts Amona vārds, un tāpat Mut - Amona sievas un visa dzīvā mātes un Honsu, viņu dēla, kuri veidoja t.s. Fību trijotni, vārdi.

Paralēli viņa radikālajām reformām, Ehnatons arī veica revolūciju mākslā. Pirms viņa Ēģiptes māksla, it īpaši atainojot valdniekus, tiecās atainot staltu, strukturētu, formālu stilu.

Tas tika mainīts radikāli, un cilvēki tika atainoti ar koniskām galvām un neproporcionāli tieviem locekļiem, un karaliskā ģimene tika pat atainota veidā, kurš atklāja intīmus momentus. Vienā gleznojumā redzams, ka Ehnatens un Nefertiti, braucot karietē, skūpstās, ar Atena stariem starojot pār tiem. Citos redzams kā Nefertiti skūpsta savu meitu.

Lai izprastu šādas pārmaiņas, tika meklēta atbilde Ehnatona fiziskā kroplībā, taču tā netika tur atrasta, un nācās vien pieņemt mentālo kroplību.

Taču tikmēr Ēģiptes ārpolitiskās lietas gāja uz leju. Attiecības ar citām Tuvo Austrumu valstīm izjuka. Ehnatons jau vairs nevēlējās turp sūtīt zeltu ar sava tēva dāsnumu. Tas bija nepieciešams viņam pašam, jauno ēku apdarē, un paklausīgo ierēdņu algām. Babilonijas valdnieks Burna-Buriaš II, sūdzējās, ka viņa ēģiptiešu “brālis” ne vienreiz vien atbrīvoja babiloniešu sūtņus bez apmaiņas dāvanām, bet, kad sūtīja zeltu, tas izrādījās par maz. “Ja nevari būt tik pat dāsns kā tavs tēvs, tad atsūti kaut pusi”. 

Zelta atveidu, kurus viņa tēvs Amenhoteps III bija apsolījis Muttanijas (urrītu un semītu zemes) valdniekam Tušrattei un pat parādījis tā sūtņiem, Ehnatons aizsūtīja izgatavotus no koka un apzeltītus. Savukārt Tušratta viņam rakstīja: “Ja mans brālis kaut ko vēlēsies savam namam, es viņam atdošu desmit reižu vairāk, kā viņš prasa. Mana zeme - ir viņa zeme, un mans nams ir viņa nams.”

Piedevām viņš noslēdza diplomātiskos sakarus ar Asīriju, kas tāpat izraisīja Babilonijas neapmierinātību, kura uzskatīja, ka tai pienākas vara pār to, kaut faktiski tās vairs nebija.