Ievadītās miera sarunas ar Vāciju un Padomju Savienību apzīmogoja brīvības cīnu beigšanos. Tautas Padome īstenoja Latvijas pagaidu satversmē noteikto: „Latvijas satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā”. Laiks bija pienācis.
Ap Satversmes Sapulci un tās vēlēšanām saistījās visas tautas domas un polītisko partiju sacensība. Vēlēšanu priekšā nobālēja visi pārējie valsts dzīves jautājumi. Visās aplēsēs un plānos figurēja Satversmes Sapulce. Kāds toreizējo notikumu vērotājs rakstījis (Ilustrēts Žurnāls, 1920., Nr. 1): „Tā 18. aprīlis top tīri par jaunu skaitīšanas laikmetu mūsu valsts dzīvē, līdzīgi Kristus dzimšanas dienai kalendāra aprēķinos”. Tas ir saprotams. Satversmes Sapulcei kā pilntiesīgai tautas pārstāvei vajadzēja pārņemt Tautas Padomes funkcijas, radīt Pagaidu Valdības vietā pastāvīgu izpildu varu, blakus valsts dzīves jautājumu kārtošanai izšķirt svarīgo zemes iekārtas jautājumu un dot valstij satversmi. Bez tam − suverēnās varas nesēja Latvijas Satversmes Sapulce kļuva par izšķīrēju lēmēju miera un robežu līgumu apstiprināšanā vai noraidīšanā. Risinājās ļoti dzīva vēlēšanu kampaņa. Visā zemē notika polītisko partiju rīkotas sanāksmes. Arī Tautas Padomes priekšsēdis un valdības priekšstāvji ieradās valsts vistālākajos apgabalos, lai iepazīstinātu ar valdības un savu ministriju darbību. Attēlā pa kreisi − ministru prezidents K. Ulmanis ierodas Mazsalacā, lai tautas sapulcē ziņotu par valdības darbību. Attēlā pa labi − vēlēšanu cīņas laikā Rīgā iekšlietu ministrs A. Bergs no balkona uzrunā vēlētājus, kas nesatilpa Latviešu Biedrības zālē, un tādēļ sapulcējās uz ielas.
