Neatkarīgas Latvijas valsts galvenie ārējie pretinieki bija Krievija un Vācija. Tikai abu šo valstu sabrukums novērsa ārējos šķēršļus Latvijas valsts nodibināšanai. Tāds stāvoklis radās 1918. gada rudenī, kad Vācija, kuŗas kaŗaspēks okupēja Latviju, bija uzvarēta un noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem.
Divas latviešu tautas pārstāvju organizācijas, kas tiecās pēc neatkarīgas Latvijas valsts − Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome un Demokratiskais Centrs − 1918. gada 17. novembrī pārstāvju sapulcē Rīgā nodibināja Latvijas pagaidu parlamentu − TAUTAS PADOMI, ievēlēja Tautas Padomes prezidiju, izstrādāja Latvijas valsts pagaidu satversmi un uzdeva veikt PAGAIDU VALDĪBAS izraudzīšanu vienbalsīgi ievēlētajam ministru prezidentam Kārlim Ulmanim.
Tautas Padomes dibināšanas sapulcē bija pārstāvētas šādas 7 latviešu polītiskās partijas: zemnieku savienība, sociāldemokrati, radikāldemokrati, sociālrevolūcionāri, nacionāldemokrati, republikāņi, neatkarības partija. Tautas Padomi veidoja šo polītisko partiju pārstāvji un Kurzemes un Latgales delegāti. Tautas Padomē nepiedalījās abi latviešu tautas galējie polītiskie novirzieni: Veinberga un Krastkalna vadītā tautas partija un lielinieki (komūnisti), jo neticēja Latvijai − vieni ticēja Vācijai, otri Padomju Krievijai.