Dzeguzes „ku-kū” ir pavasara vēstnesis ne tikai Eiropā, bet arī Āzijas ziemeļos. Šis putns ir labi zināms ar to, ka tam ir paradums dēt olas citu putnu ligzdās, tādējādi rūpes par pēcnācējiem uzliekot citiem.
No ziemošanas vietām Āfrikā un Āzijas dienvidaustrumos dzeguzes atgriežas aprīļa beigās – maija sākumā. Tās apmetas daļēji atklātās teritorijās, piemēram, piekrastēs, kalnos, bieži redzamas mitrās vietās, bet izvairās no pilsētām, ciemiem, arī pilsētu parkiem.
Latviešu tautas ticējumi
Ja dzeguze aizkūko no rīta, kad vēl nav ēdis, tad paliek slims.
Kad dzeguze kūko, tad vajag iet ap to koku, kur dzeguze kūko; cik reizes apiet, tik gadus vēl dzīvos.
Ja dzeguzi dzird pirmo reiz no rīta, tad būs daudz
rūpju. Ja dzird pusdienā, tad būs jāsēro. Ja dzird
vakarā tad būs daudz jāstrādā. Ja dzird naktī, tad
būs daudz prieka.
Ja pirmo reizi dzeguzi dzird kūkojot mazgājoties
(pie upes, dīķa, u.t.t.), tad viss gads paies asarās.
Lai vasaru nenodegtu, tad jāmazgājas dzeguzes
aizkūkotā sniega ūdenī.
Dzeguze esot liela pareģone. Cik reiz dzeguze
pavasarī pirmo reiz iekūkojot, tik gadu vēl
dzirdētājs dzīvos.
Latviešu Tautas dziesmas par dzeguzi.
Nekūko, dzeguzite,
Aramâ zemitê!
Kūko purva maliņâ,
Kur neara bāleliņi.
Nekuko, dzeguzite,
Mana tēva ozolâ;
Skrej pār jūru kukodama,
Kuko niedres galiņâ.
Kam kūkoji, dzeguzite,
Mana tēva ozolâ?
Ja tev nav zaļas birzes,
Kūko ievas galiņâ.
Kūko, zelta dzeguzite,
Sudrabiņa ozolâ,
Kam atstāji zaļu birzi
Daugaviņas maliņâ.
