DJATLOVA PĀREJA, bez “buļļa mēsliem”... 2.daļa11

Tā kā to mēs visdrīzāk nekad neuzzināsim, tad šeit drīzāk jājautā:

“Kas JUMS liktu -30 grādos un sniegputenī pamest nometnes vietu bez izdzīvošanai svarīga ekipējuma paņemšanas, pat tad ja telts būtu sagruvusi?”

Man nāk prātā tikai kaut kādu momentāni dzīvību apdraudošu faktoru iedarbība, piemēram, artilērijas apšaude vai aviācijas bombardēšana.

S.Zolaterjovs bija pieredzējis frontinieks, un noteikti varētu identificēt šādu apdraudējumu. Pat pēc vienas vai dažām nometnes tuvumā notikušām eksplozijām uzturēties nometnes vietā nav droši- iespējams, ka sekos citas.

Arī sniega nogruvumu un telts aprakšanu zem sniega varētu ierosināt tieši eksplozijas triecienvilnis.

No vēlāk sekojošo meklēšanas ekspedīciju stāstītā, arī viņu nakšņošanas laikā, cilvēki reizēm ir devušies ārā no teltīm, ar to kas mugurā, pētīt interesantas parādības (kā agrāk minētās izmēģināmo raķešu dzinēju trases, kas reizēm pārlidoja šos rajonus). Varbūt arī daļa Djatlova grupas liktenīgajā brīdī bija izgājusi ārā novērot kādu parādību, kas nebija augstu lidojoša raķete, bet, piemēram, pāris nevietā izmestu aviācijas izpletņu bumbu ar degošiem trasieriem vai tamlīdzīgi...

Un redzot, ka šie priekšmeti eksplodē bīstami tuvu nometnes vietai, vai pat ievaino kādu no grupas, nekas cits neatliek kā steigšus pamest apdraudēto rajonu?

Iespējams, ka sākotnēji arī atsevišķas traumas varēja rasties dēļ tādiem apstākļiem. Piemēram, N.Tibo Brignolla galvaskausa trauma, kas pēc sava rakstura nekur citur īsti neiederas. Viņa galvaskausam konstatēts dziļš labā deniņu kaula ielauzums uz iekšpusi, ~10cm diametrā, ar ļoti sīkām kaulu frakcijām, kādas rodas no trula priekšmeta, kas kustas ļoti lielā ātrumā). Tāds varētu rasties ar eksplozijas triecienvilni mesta akmens trieciena gadījumā.

Par apstākli, ka kāds no grupas locekļiem varētu, būt cietis jau nometnē un tiek transportēts nesot, netieši liecina arī atrastie pēdu nospiedumi sniegā, kas vietām esot tikai astoņi pāri.

Divi no atklāto pēdu pāriem esot atrasti nedaudz atstatus no pārējiem. Tie varētu piederēt noslēdzošajiem, kas uzņēmās risku, iezīmēt telts vietu (nostiprinot vienu telts galu virs sniega līmeņa un nomarķējot to ar ieslēgtu lukturi- secināms pēc meklētāju liecībām un fotoattēliem).

Nevaru iedomāties nekādus citus faktorus, kas liktu doties prom nekavējoties. Pat spēcīga katabātiskā vēja gadījumā- vismaz pāris slēpju nūjas paķertu, lai vieglāk un drošāk pārvietoties (daļa nūju bija iespraustas turpat sniegā, kā telts atsaišu mietiņi, un sameklēt tās pat zem samērā dziļa sniega slāņa, manuprāt, būtu iespējams).

Lai nu kā, bet šādu minējumu var būt simtiem... Tomēr ir dažādi, gan dokumentēti fakti, gan vēlāk no notikuma lieciniekiem iegūti atstāsti, kas tādu scenāriju padara aizdomīgi iespējamu.

1. Vispirms jāsaprot, kas vēlētos, lai iespējamo militāra rakstura negadījumu neatklātu: Valstiska līmeņa konspirācija tā nevar būt, jo 1.daļā jau minēju, ka tādā gadījumā tur visu nokārtotu bez liekiem jautājumiem un izmeklēšanām.

Bet, tā kā grupas locekļi bija ļoti uzcītīgi komjaunieši, tad dažu vecāki bija ļoti uzcītīgi komunisti, samērā augstos valsts amatos. Un tā jau ir reāla vara “pieprasīt” un “piespiest” iekšlietu orgāniem kustināt pēcpuses, pat ja negribas.

Un no otras puses- ja bija kāda militāra rakstura “ārkārtas notikums”, noteikti bija kāds vidējā līmeņa militārais vadītājs, kam varētu sanākt pamatīgas ziepes, par deviņu PSRS paraugpilsoņu nonāvēšanu nolaidības dēļ, it īpaši kompartijas 21.kongresa sasaukuma laikā. Nu, piemēram, vietējā garnizona priekšniekam vai kara apgabala komandierim...

3. Spiediens no augšas: Izmeklēšanas gaitā kriminologi ir saskārušies arī ar spiedienu no augstāko drošības instanču puses neiedziļināties dažādu militāru scenāriju izmeklēšanā, no augšas nosakot, ka šīs versijas ir pārbaudītas augstākā līmenī un vairs nav aktuālas.

Savukārt aizdomas rada liecības, ka sākotnējās izmeklēšanas laikā, procesiem līdzi aktīvi sekoja KĀREIZ visa Urālu kara apgabala priekšnieks, ģenerālis L.D.Danilovičs. Liecībās minēts, ka viņš esot bijis norūpējies, jo pārgājienā it kā esot piedalījies viņa dēls. Vismaz Djatlova grupā tāds nepiedalījās. Citas grupas, kas uz to laiku tiktu meklētas tajā rajonā, nekur netiek pieminētas.

2. Uzliesmojumi: Liecinieki ir stāstījuši par atsevišķiem spožiem uzliesmojumiem Mirušo kalna rajonā. Pēc apraksta var spriest, ka tie NAV citās liecībās minētie testējamo slepeno starpkontinentālo raķešu dzinēju uzliesmojumi, kas reizēm pārlidoja minēto rajonu. Ir dzirdētas liecības tieši par “izpletņu aviobumbu izmēģinājumiem” tajā rajonā (nav skaidrs, kādas tieši tās ir, jo to sortiments ir visai plašs).Liecībās nav informācijas par dzirdētu eksploziju skaņu, bet to varētu izskaidrot ar to ka plosījās spēcīgs sniegputenis un pārdesmit km attālas eksplozijas varētu arī nesadzirdēt.

Nav arī pilnīgas informācijas par atrastām sprādzienu vai krāteru vietām apvidū, lai gan ir teorijas kas balstītas uz Google maps atrodamajām satelītkartēm (maz ticamas). Gadījumā ja testētas, piemēram, ”termobāriskās bumbas”, tad tās eksplodē gaisā un postījumus nodara ar triecienviļņa palīdzību. Šādā gadījumā atrast kaut kādas paliekas ir diezgan nereāli, jo tās būtībā ir ļoti plānas degvielas tvertnes, kuras primārais lādiņš izspridzina aerosola veidā plašā rādiusā, bet sekundārais veic radītā degmaisījuma detonāciju. Ja pāri arī kaut kas paliek, tad izsvaidās ļoti plašā rādiusā...

Arī padomju laikā pieejamajos aprakstos (pārsvarā žurnālistiskās izmeklēšanas publikācijas, ko veica “Komsomoļskaja Pravda", tāds uzliesmojums “Mirušā kana” DR nogāzē ir minēts un pat attēlots ilustrācijā, kā galvenais telts atstāšanas vaininieks (spilgti atceros šo attēlu no bērnības).