Ir biedējoši apzināties, ka pasaulē joprojām ir cilvēki, kuri atsakās ticēt tam, ka Holokausts patiešām notika. Pierādījumu ir nomācoši daudz un tādēļ cilvēkam ir jābūt nenormāli daudz naidam sevī, lai pārliecinātu sevi, ka 6 miljonu cilvēku nāve ir viltota. Par spīti tam, ka maza daļa netic, Holokausts patiešām notika un šajā rakstā par faktiem, kas to pierāda.
9 fakti, kas neapšaubāmi pierāda, ka Holokausts patiešām notika96
Ebreju populācija samazinājās par trešdaļu. 1939.gadā, pasaulē bija 16 600 000 ebreji. Kad karš beidzās, šis skaitlis bija samazinājies par trešdaļu. Pat septiņus gadus vēlāk, kad bija dzimušas jaunas dvēseles, pasaulē bija tikai 11 000 000 ebreju. Nacistiem bija dziļa interese par šiem skaitļiem. Viņi uzraudzīja Eiropā joprojām dzīvojošo ebreju skaitu, strādājot pie tā, lai šis skaitlis tiktu novests līdz 0. Tam ir pierādījums. 1943.gadā Heinriha Himlera uzraudzībā tika publiskots ziņojums ar nosaukumu "Galīgais risinājums Eiropas ebreju problēmai"- viens no nacistu dokumentiem, kas visskaidrāk parāda, ka viņi apstiprināja ebreju genocīdu. Šis bija statistisks ziņojums, uzskaitot Eiropā palikušo ebreju skaitu. Tajā tiek vērsta uzmanība uz to kā cipari samazinās un tiek pausts lepnums par Vācijas lomu ebreju populācijas samazināšanā. "Kopumā," ziņojums lepojas, "Eiropas žīdijai jābūt samazinātai gandrīz uz pusi kopš 1933. gada, proti, Nacionālsociālisma attīstības pirmās desmitgades."
Einzacgrupas ziņojumi. Kad vācu armija iesoļoja Padomju Savienībā, grupa ar nosaukumu Einzacgrupa sekoja aiz viņiem. Tas bija nacistu nāves eskadrons, kas meklēja un noslaktēja ebrejus, visbiežāk tos nošaujot. Einzacgrupas nāves eskadroni noslepkavoja vismaz vienu miljonu cilvēku, aiz sevis atstājot milzīgus masu kapus. Einzacgrupas sūtīja iknedēļas ziņojumus atpakaļ uz Berlīni ar jaunumiem par viņu slaktiņiem -194 no 195 ziņojumiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Ziņojumos tika uzskaitīti datumi, cipari un nogalināto cilvēku etniskā piederība. Vairums viņu upuru bija ebreji. "Es uzskatu ebreju darbību par vairāk vai mazāk pabeigtu, ciktāl tas attiecas uz Einzackomandu 3," vēsta viens no ziņojumiem. "Es esmu par uzskatu, ka ebreju vīriešu darbinieku sterilizācijas programma ir jāsāk nekavējoties, lai nepieļautu reprodukciju. Ja neskatoties uz sterilizāciju žīdenei iestājas grūtniecība, viņa tiks likvidēta."
Reinharda nāves nometnes. "Operācija Reinhards" bija kodētais nosaukums trim nāves nometnēm Polijas dienvidos: Treblinka, Belžeca un Sobibora. Kamēr dažiem Aušvicā ieslodzītajiem nācās darīt piespiedu darbu, šīs minētās nometnes tika izmantotas tikai un vienīgi nogalināšanai. Visās trijās ir atrasti masu kapi. Kapos atrodas kremētas mirušo atliekas un daži kauli, kas saspiesti niecīgās drumstalās. 1943.gadā Sabiedrotie pārtvēra par Reinharda nāves nometnēm ziņojošu telegrammu. Tā bija kodēta, atsaucoties uz nometnēm tikai pēc to nosaukumu pirmajiem burtiem, un vīri, kuri to atrada to ignorēja. Līdz pat 2001.gadam nevienam nebija ne jausmas par ko šajā telegrammā iet runa. Telegramma vēstīja par nogalināto ebreju skaitu katrā no nometnēm. Belžeca: 434 508 mirušie. Sobibora: 101 370 mirušie. Treblinka: 713 555 mirušie. Līdz kara beigām, aptuveni divi miljoni cilvēku gāja bojā šajās nometnēs vien.
Babij Jaras slaktiņa liecinieki. Babij Jaras slaktiņš bija viena no lielākajām masu slepkavībām Holokaustā. Vienā dienā 1941.gada septembrī 33 771 ebrejs tika nogalināts kādā gravā Ukrainā. Bija daži izdzīvojušie. Bet daži izvēlējās noviltot savu nāvi un izbēgt no stāsta pastāstīšanas. Tomēr upuri nav vienīgie aculiecinieki, kuri apstiprināja, ka slaktiņš tiešām noticis. Arī daži no slepkavām to darīja, un viņu stāsta versijas lieliski papildina izdzīvojušo stāstīto. Vācu smagās automašīnas vadītājs vārdā Hofers stāstīja, ka upuriem tika pavēlēts gulēt uz mirušo līķiem. "Policijas šāvējs atnāca šurp un katram ebrejam iešāva kaklā ar automātisko ieroci, " viņš aprakstīja. "Tas šādi turpinājās nepārtraukti, bez vīriešu, sieviešu un bērnu nošķiršanas. Bērni tika turēti kopā ar savām mātēm un nošauti kopā." Kurts Veiners, viens no slaktiņa bendēm, apraksta to pašu ainu. "Man visu rītu bija jāpavada tur lejā gravā," viņš sacīja. ''Kādu laiku man nācās šaut nepārtraukti."
Annes Frankas dienasgrāmata. Daži Holokausta noliedzēji uzskata, ka Annes Frankas dienasgrāmata ir viltota. Viņi apgalvo, ka tā ir viltojums, krāpnieciska shēma ar kuru viņas tēvs cerēja kļūt bagāts. Viens noliedzējs to nodēvēja par "par kārtējo viltojumu veselā sērijā viltojumu par labu Holokausta leģendai un Sešu Miljonu sāgai." Vairums cilvēku vienkārši ignorē Holokausta noliedzējus, bet Nīderlandes valdība pat pārbaudīja viņu apgalvojumu. Valdība analizēja Annes Frankas dienasgrāmatas oriģinālu un pierādīja vairākos veidos, ka to tiešām bija sarakstījusi pati Franka. Piemēram, rokraksts bija nemainīgs visas dienasgrāmatas garumā un saskanēja ar citiem viņas pierakstiem. Saskaņā ar ziņojumu, dienasgrāmatas ieraksti atbilst tam kā jaunas meitenes mēdz rakstīt. Arī tika pierādīts, ka rakstīšanas piederumi tika iegādāti pirms kara. Papīrs, tinte un līme, kas izmantoti viņas dienasgrāmatā tika izgatavoti 1940-to gadu pašā sākumā. Citu veidu līmes un tinte tika ieviesti 1950.gadā, un materiāli no kā sastāvēja Frankas dienasgrāmata, pēc kara beigšanās bija ārkārtīgi reti. Valdība arī atklāja, ka Anne Franka kavējot laiku bija sākusi darbu pie savas dienasgrāmatas otrā uzmetuma. Pusaugu meitene par savu dzīvi vēlējās sarakstīt detektīvromānu. Tāpēc viņa pārrakstīja savu dzīvi, izmantojot ģimenes uzvārdu "Robina" sava īstā vārda vietā.
Kremēto līķu katalogi. 1943.gada 28.jūnija vēstulē, Aušvicas administrators Karls Bišofs uzskaitīja kremāciju kopskaitu, ko viņa vīri bija veikuši vienā dienā. Tikai 24 stundās vienā nometnē, viņa vīri bija kremējuši 4756 ebrejus. Tas šķiet neiedomājami liels cipars, bet cilvēki, kuri dedzināja līķus uzstāj, ka tas ir precīzs. Viens no viņiem, Henriks Taubers, ziņoja, ka "vidēji mēs sadedzinājām 2500 līķus dienā." Viņi izmantoja kremācijas iekārtas, kas bija paredzētas līķu sadedzināšanai pa vienam, kas šos ciparus padarītu neiespējamus. Tomēr nacisti vēlējās šo darbu paveikt daudz ātrāk. "Vispārīgi runājot, mēs dedzinājām pa četriem līdz pieciem līķiem vienlaicīgi," Taubers paskaidroja,"bet dažreiz mēs dedzinājām arī lielāku skaitu. Bija iespējams vienlaicīgi sadedzināt līdz pat astoņiem."
Gāzes kameras. Gāzes kameras, kas tika izmantotas ebreju nonāvēšanai tika pamestas novārtā, bet tās nebija tādā pašā stāvoklī kā agrāk. Vācieši centās tās iznīcināt, dažas uzspridzināt ar dinamītu, lai iznīcinātu pierādījumus. Tas nenostrādāja. Gāzes kameras palika neskartas, tāpat kā durvis, kas pie malām bija noklātas ar gaisnecaurlaidīgu materiālu. Nav šaubu, ka šie materiāli bija paredzēti, lai indīgās gāzes neizkļūtu ārpus gāzes kamerām. Aušvicas konstrukcijas ofisa sūtītajā darba kārtības paziņojumā durvis tiek raksturotas kā "gāzu drošas." Ir arī konstatēti caurumi gāzes kameru griestos. Šie caurumi perfekti saskan ar izdzīvojušo liecībām par to kā vācieši gāzes kamerās pumpēja Ciklona B gāzes kristālus. Ciklons B arī atstāja paliekas, kas liecina, ka tas patiešām ticis pielietots. Gāzes kameru iekšienes ir noklātas ar ūdeņraža cianīdu - Ciklona B galveno sastāvdaļu.
Gāzes furgoni. Dažās nāves nometnēs ebreji tika iznīcināti gāzes furgonos. Tās bija lielas melnas mašīnas ar milzīgu hermētisku kravas nodalījumu aizmugurē. Tūkstošiem ebreji tika saspiesti nodalījumos, un tur viņi nomira. Ar izliektām caurulēm, pa augšu tika iepumpētas indīgās gāze - oglekļa monoksīds, kas acumirklī nogalināja visus iekšā esošos. Vairāki vācu virsnieki aiz sevis atstāja vēstules par šiem furgoniem, vairākumā no tām sūdzoties par to kā furgoni ir uzbūvēti. Viens no tiem, Augusts Bekers rakstīja, ka viņš "pavēlēja, lai gāzu iepumpēšanas laikā visi vīri stāvētu cik vien tālu iespējams no furgoniem", lai nodrošinātu viņu drošību. Citā vēstulē no SS virsnieka uz Reiha drošības biroju, virsnieks sūdzējās, ka viņam nebija pietiekami daudz gāzes furgonu, lai nogalinātu visus, kurus viņš bija iecerējis nogalināt.
Hitlers zināja kas notiek. Nav šaubu, ka Hitlers zināja un apstiprināja to, kas notiek. Lai būtu pavisam precīzi, Hitlers nekad nerakstīja un neparakstīja nevienu oficiālu rīkojumu. Bet ir pietiekami daudz pierādījumu, lai pierādītu, ka viņš stāvēja aiz tā visa. 1922.gadā Hitlers teica Jozefam Hellam, "Tiklīdz es patiešām būšu pie varas, mans pirmais un galvenais uzdevums būs ebreju iznīcināšana." Tāpat, Jozefs Gēbelss savā dienasgrāmatā rakstīja, "Kas attiecas uz ebreju jautājumu, fīrers ir apņēmies notīrīt galdu. ... Pasaules karš ir pienācis, tādēļ ebreju iznīcināšanai ir jābūt tā neizbēgamajām sekām." 1923.gadā Gēbelss ierakstīja savā dienasgrāmatā, ka viņš esot informējis Hitleru par to kā pūļi dedzina sinagogus. Gēbelss pierakstīja Hitlera atbildi: "Ļauj demonstrācijām turpināties. Atsauc policiju. Ebrejiem vienreiz ir jāsajūt cilvēku dusmas." Hitlers satraucās par publikas reakciju uz Holokaustu, tādēļ rīkojumus viņš izlēma dot mutiski, nevis rakstiski. Tādēļ mums nav neviens viņa Holokausta rīkojums rakstiskā formā. SS virsnieks Ādolfs Eihmans savos memuāros rakstīja, ka Reinhards Heidrihs viņam 1942.gadā teica, ka "fīrers ir pavēlējis fizisku ebreju ienaidnieku iznīcināšanu." Ziņojums fīreram par cīņu pret partizāniem paziņoja, ka 363 211 ebreji ir tikußi iznīcināti. Uz tā ir atzīmēti vārdi: "Parādīts fīreram."