100g Vēstures: 19.gs beigas 20.gs sākums9

Visas vadošās lielvalstis (izņemot ASV) atradās Eiropā. Visvarenākā valsts Lielbritānija, jo tās pakļautībā atradās ceturtā daļa zemeslodes, britu rūpniecība bija augstu attīstīta, bet flote valdīja pasaules jūrās. Tikai ASV varēja savā attīstībā konkurēt ar Eiropu.

Eiropā pārsvarā valda monarhijas – Vācijā, Austroungārijā, Krievijā. Parlamentāras monarhijas – Lielbritānija, Dānija, Zviedrija, Beļģija un Nīderlande. Lielbritānija bija pārāk aizņemta ar pasaules sadalīšanu un Eiropas lietās jaucās maz. Republikas – Francija, Šveice un Sanmarīno.

Tikai ASV bija stabila prezidentāla republika, kas pēc pilsoņu karu sāka ietekmēt Eiropas politiku. No Eiropas tā joprojām guva naudu un cilvēkus. Fabriku strādnieki – lielākais sociālais slānis, samērā trūcīgi ar ierobežotām politiskajām tiesībām.

Trejsavienība – Izmantojot Austroungārijas nesaskaņas ar Krieviju Balkānu jautājumā, Vācija panāca, ka 1879.gadā tika noslēgts Vācijas un Austroungārijas savstarpējais palīdzības līgums, ja uzbruktu Krievija. 1882. gadā līgumam pievienojas Itālija, kas palīdzētu atrisināt domstarpības ar Franciju Ziemeļāfrikas jautājumā. Vācija un Itālija vienojas par savstarpēju palīdzību Francijas uzbrukuma gadījumā. Austoungārijai Itālija apsola ievērot neitralitāti Krievijas uzbrukuma gadījumā. Trejsavienība ir vērsta pret Franciju un Krieviju.

Antante – Krievijas un Vācija attiecības pasliktinās Balkānu konflikta laikā, kad Berlīnes kongresā Turcijas – Krievijas miera līgums tika mainīts par sliktu Krievijai. Francija un Krievija noslēdz palīdzības līgumu Vācijas un Itālijas uzbrukuma gadījumā. Franču kapitāla un kredīti Krievijā. Vācu straujais uzplaukums radīja konkurenci Anglijai, vācu flote sāka apdraudēt angļu saimniekošanu jūrās. Anglijas un Vācijas attiecības saasinās, Anglija tuvojas Francijai. Anglija un Francija noregulēja strīdīgos jautājumus par kolonijām un noslēdza „sirsnīgu saprašanos” – Entente cordiale – no šejienes arī Antante.

Ietekmes sfēru pārdalīšana ASV – Spānijas karš –1898 pirmais no ietekmes sfēras pārdalīšanas kariem, kur ASV mērķis bija atņemt Spānijai kolonijas.ASV prasmīgi izmantoja nacionālās atbrīvošanās cīņas pret Spāniju un ieguva Filipīnas un Guamu Klusajā okeānā. ASV saskaņā ar Monro doktorīnu bija „padzinuši spāņus no savu durvju priekšas” un nostiprināja savas pozīcijas Latīņameikā, kā arī kontrolēja Panamas kanālu. Jaunās teritorijas Klusajā okeānā bija sākums „lēcienam” uz Austumāziju.

Angļu – būru – 1899-1902 karš Orenjes brīvvalsts un Transvālas republika traucēja britiem izveidot nepārtrauktu valdījumu joslu Dienvidāfrikā. Tur apmetās aizvien lielāks skaits bitu. Abās valstīs bija daudz zelta un dimantu.UK vairākkārt mēģināja izprovocēt karu, beidzot atrada iemeslu – britiem netiek nodrošinātas politiskās tiesības. Būri uzsāka militārās operācijas. Karš bija ļoti nežēlīgs pret civiliedzīvotājiem un spēkos nesamērīgs. 1902 abas valstis kļuva par britu kolonijām.

Japāņu – Krievijas karš – 1904 – 1905 abas valstis cīnījās par Ķīnas un Korejas pārdalīšanu. Ar kara palīdzību Krievija gribēja noslāpēt iekšējās problēmas. Japāna uzbruka Krievijas flotei. Nozīmīgākā karadarbība risinājās Mandžūrijā, Dzeltenajā un Japāņu jūrā. Tas atrodas tālu no Krievijas centriem, tāpēc bija problēmas ar kara tehniku un apgādi. Ar krievu flotes, kas izgāja no Liepājas, sagrāvi pie Cusimas, karš beidzās. Krievija atdeva Japānai Sahalīnas salas dienviddaļu, Ļaodunas pussalu un Portarturas cietoksni, atzina Japānas ietekmi Korejā un apņēmās izvest karaspēku no Mandžūrijas. Karš pierādīja krievu atpalicību. Koloniālās impērijas un koloniju iekšpolitiskā attīstība 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.