Eiropas lielvalstis uzkundzējās mazāk attīstītajām pasaules valstīm, Eiropas lielvalstis bija metropoles, kas valdīja pār lielāko daļu pasaules. 1914. gadā 56% atradās koloniālā varā. Starp pasaules lielvalstīm sākās asa cīņa par pasaules sadalīšanu un pārdalīšanu. Īpaša uzmanība tika pievērsta Āfrikai. Kolonizēja arī Āzijā, Centrāl un Dienvidamerikā. Lielbritānijas kolonijas – Austrālija, Kanāda, Jaunzēlande un Dienvidāfrikas savienībā tika ieviesta vietējā pašpārvalde. Ķīna, Siāma (Taizeme), Afganistāna, Irāna, Osmaņu impērija, Centrāl un Dienvidamerikas valstis saglabāja formāli neatkarīgu valsts statusu, taču būtībā bija lielvalstu pakļautībā. Lielākās kolonizētājvalstis: Lielbritānija, Francija, Vācija, Beļģija, Spānija, Portugāle, Itālija.
Procesi, kas apdraudēja stabilitāti pasaulē 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā. Nacionālisms – Valstu robežas Eiropā vēsturiski bija veidojušās, nerēķinoties ar etniskajām, valodas un reliģijas atšķirībām, tāpēc nacionālisms kļuva par nopietnu problēmu. Austroungārijā dzīvoja vācieši, ungāri, čehi, poļi, slovaki un serbi. Krievijas Eiropas daļā – somi, igauņi, latvieši, lietuvieši, poļi un rumāņi. Turki – valdīja pār albāņiem, grieķiem, serbiem un bulgāriem. Norvēģija nacionālās kustības rezultātā 1905. gadā atdalās no Zviedrijas. Īrija cīnījās par atdalīšanos no Lielbritānijas. Naids pret ebrejiem Neiecietība pret dāņiem, elzasiešiem, ebrejiem un īpaši poļiem. Tika ierobežotas mazākumtautību īpašuma, izglītības un valodas lietošanas tiesības. Militārisms – Vācu karaflotes būves programma un Alfrēda fon Šlīfena militārais plāns pret Franciju un Krieviju. Reihstāgs nevarēja ietekmēt armijas augstāko komandieru iecelšanu, militāro budžetu varēja koriģēt reizi 5-7 gados. Militārie izdevumi – puse no budžeta.
