Māksliniece no Filipīnām nolēma 100 dienas pēc kārtas ilustrēt kādu svešinieku un papildināt to ar viņa tumšāko noslēpumu. Katram cilvēkam ir vismaz viens interesants stāsts, ar ko tas var dalīties, bet ne visi ir gatavi dalīties ar kaut ko negatīvu.
Šajā rakstā būs tikai daļa no tiem. Ja vēlies redzēt visus, tad tos vari atrast šeit: 100 days of secrets.
«Es sadedzināju savu pēcnāves vēstuli, kuru uzrakstīju pirms mēneša. Šodien ir laba diena.»
«Es katru dienu rakstīju vēstules savai draudzenei. Katru dienu līdz mirklim, kad plaušu vēzis atņēma man viņu.»
«Es pateicu savam nedzimušajam bērnam, ka neesmu gatava viņam. Nākamajā dienā man bija spontānais aborts.»
«Tā bija mana 28. dzimšanas diena, un neviens par to neatcerējās. Neviena zvana vai ziņas no draugiem vai pat ģimenes locekļiem. Nākamajā dienā es pamodos, apsēdos mājas priekšpusē un sāku raudāt. Tad atnāca mans suns un arī sāka raudāt. Tas bija visaizkustinošākais mirklis manā mūžā.»
«Puse no maniem draugiem ir tādi cilvēki, kurus es nekad nevēlētos satikt.»
«Es izveidoju sev iedomu draugu kā līdzekli, lai tiktu galā ar savu depresiju. Tagad es gribu no viņas atbrīvoties, bet viņa visu laiku atgriežas.»
«Es vienmēr prasu, kā iet maniem draugiem. Bet cilvēki reti kad jautā, kā man iet.»
«Es vēlos pajautāt manai pusmāsai, vai mūsu tēvs aiztika arī viņu, kad dzīvoja vienā mājā. Vai arī es biju viņa vienīgais upuris?!»
«Mani sazāļoja un izvaroja cilvēks, kuru es pazinu. Es nespēju to atklāt kādam citam, jo liekas, ka visi mani sāks žēlot. Bet visbiežāk es pieķeru pati sevi - žēlojam sevi.»
«Es dažreiz jūtos vientuļš. Pat tad, kad esmu kopā ar draugiem, es jūtos tā, it kā būtu vienkārši vietas aizņēmējs.»
Pirms pāris gadiem man nepietika naudas pat tualetes papīram, tāpēc es to zagu no sava darba.» skan biki dīvaini, jo ēdiens ir dārgāk par tualetes papīru.
varbūt, bet šo zīmējumu autore gan jau ir no ASV. Vai No Eiropas. Kaut kā neticās tam mož darbs par tās valsts pusminimālo un nelagāli. Tad situacija skanētu reālāk. Esmu pati dzīvojusi zem nabadzības sliekšņa, bet pakaļu bija viemēr ar ko noslaucīt.
