Alkobasas klostera, Portugālē, bijušajā ēdamzālē ir diezgan šauras durvis, un saskaņā ar sociālajiem medijiem šīs ir "pretrijības durvis".
Mūki, kuriem pašiem bija jāatnes ēdiens no virtuves, varēja iekļūt pa durvīm tikai tad, ja viņi neēda pārāk daudz, jo eja ir tikai 32 cm plata. Ja viņi nevarētu tikt cauri, viņi nesaņemtu nekādu pārtiku. Lai pierādītu apgalvojumu, stāsts bieži tiek papildināts ar džentlmeni ar mazliet vēderu, kurš, šķiet, nevar tikt cauri durvīm.
Alkobasas klostera šaurās durvis patiesībā ir 50 centimetrus platas, taču tās bija paredzētas šķīvju nogādāšanai no virtuves uz ēdnīcu. Savā ziņā tā bija tikai agrīna virtuves lūkas versija.
2008. gadā durvju fotogrāfija tika augšupielādēta "Wikipedia" kopā ar aprakstu; "Mosteiro de Alcobaça", ēdnīca, nezināma lietojuma durvis, teikts, ka tiek izmantotas mūku svara kontrolei.
"Wikipedia" portugāļu versija izmantoja attēlu klostera lapai kā "leģendārās šaurās kafejnīcas durvis, kas bija paredzētas maltīšu piegādei nabadzīgajiem".
2014. gadā kāds lietotājs vārdā Daniels Viljafruela augšupielādēja attēlu, kurā redzams vīrietis, kurš nevar iekļūt pa durvīm, ar parakstu “Es baidos, ka esmu nopietni pārkāpis taupības likumu”.
Tomēr mīts, iespējams, ir senāks, un, iespējams, gidi to jau ir stāstījuši ilgi pirms šī laika. Daudzi mīti ir dzimuši, pateicoties kādam gidam, kurš nolēma būt nedaudz radošs ar patiesību vai aizmirsa pieminēt, ka stāsts, ko viņš turpina stāstīt tūristiem, bija nekas vairāk kā pasaka.
Mūki gadsimtiem ilgi ir apsmieti un apsūdzēti par labu dzīvesveidu, pat viduslaikos tie bija populārs ņirgāšanās mērķis, un ir neskaitāmi stāsti par resnajiem mūkiem, kuri pārāk daudz dzēra, ēda un dzīvoja netiklībā.
Lai gan dažos gadījumos tas neapšaubāmi notika, Alkobasas klostera vīrieši bija cisterciešu mūki, un tāpēc viņiem bija stingrs, kopumā veselīgs uzturs. Pat ja kāds no mūkiem kļūtu pārāk resns, noteikti būtu vienkāršāki veidi, kā likt viņam ēst mazliet mazāk, nekā likt arhitektam plānot īpašas durvis tieši šiem retajiem gadījumiem. Turklāt, ja mūks ir pagrimis, viņš atradīs veidu, jo īpaši tāpēc, ka no tām pa kreisi ir vēl vienas durvis uz virtuvi, kas ir tik platas, ka tajā ietilptu vairāki mūki vienlaikus.
Durvju īstā funkcija ir virtuves lūka, sienas otrā pusē patiešām bija virtuve un caur durvīm tika pasniegti šķīvji. Šis, protams, ir daudz mazāk izklaidējošs stāsts, un ir mazāk jautri iedomāties, ka kāds pasniedz šķīvi ar ēdienu, nevis skumja izskata mūku, kurš mēģina iekļūt pa durvīm, kamēr viņa brāļi cenšas nesmieties.
Iespējams, tāpēc stāsts joprojām tiek mācīts klosterī, pat ja viņi piemin, ka tas nav patiesība. “Guião de visita” (apmeklētāju ceļvedis), ko var atrast klostera oficiālajā tīmekļa vietnē, teikts; “Paskaties uz šaurākajām durvīm! To sauc par "trauku nesēju", un to izmantoja trauku un ēdienu nodošanai kafejnīcā. Par šīm durvīm ir leģenda, kas vēsta, ka mūki, kuri nevarēja iziet cauri, tika uzskatīti par grēciniekiem, jo bija ļoti resni.
Nav skaidrs, kāpēc viņi ielika tik garas durvis, nevis tikai nelielu logu, pat ja jūs sakraujat daudz šķīvju, eja nebūtu vajadzīgss būt tik lielai, kā tas ir. Tas varētu būt tāpēc, ka to izmantoja arī lielu paplāšu vertikālai izlaišanai un, iespējams, pat galdiem.
